Kazhes pierakstu burtnīca

Deivids Silviāns vislielāko popularitāti ir guvis kā grupas "Japan" vokālists, taču savā ziņā viņa solo karjera ir pat interesantāka par Japan radīto mūziku, jo tajā Silviāns izvēlējās pagalam nekomerciālu un izteikti alternatīvu stilu. Tā šajā, savā trešajā solo albūmā, Silviāns spēlē mazliet avangardisku, mazliet džezisku, mazliet ambientisku un pavisam ne komerciālu mūziku. Atsevišķās epizodēs šajā albūmā var pat saskatīt savu līdzību ar Roberta Vaieta daiļradi (it īpaši ievadošajā "September"), protams, ar piebildi, ka Silviānam ir daudz "tradicionālāka" balss nekā Vaietam. Meklēt šeit filigrānu gitārspēli vai žilbinošas melodijas būtu naivi, šis ir tipisks noskaņu albūms, kura saturiskā puse ir diezgan drūma un mierīga.
Tipisks teksta paraugs no šī albūma:

Inexorably goes on
The howling of the stray souls of heaven
The treasures of the cove
Where the traders stored their gold
Echo voices still dead to the world

Jāatzīst, ka manai gaumei šī mūzika ir pārāk miermīlīga, pārāk lēna, pārāk neko negraujoša, pārāk neko nemainoša. Silviāna noskaņu gleznas droši vien ir skaistas, es par to nešaubos, bet tās ir tikai noskaņas, man gribās kaut ko asāku, kaut ko nevaldāmāku, kaut ko netīrāku un neķītrāku. Es varu saprast cilvēkus, kas šādas mūzikas dēļ ir gatavi vai traki palikt, bet es neesmu viens no viņiem. Piedodiet man.