Sveces izdeg līdz galam

Pirmajā brīdī, kad šo grāmatu paņēmu bibliotēkā rokās, manī radās šaubas, vai man to vispār vajadzētu ņemt lasīt. Autora vārds kaut kāds ne pārāk simpātisks, nosaukums - iespējams, liecina par banālismu, grāmatas vāks ar tajā attēlo sievietes portretu - nerada pārliecību. Tomēr es šo grāmatu paņēmu. Un tas izrādījās ļoti saprātīgs lēmums.
"Sveces izdeg līdz galam" ir viens no labākajiem un kompaktākajiem romāniem, ko man jebkad ir nācies lasīt. Nieka 140 lappusēs Šāndors Mārai pasaka to, kas citam 400 lappuses nav pa spēkam. Katra romāna sīkākā detaļa ir tik ļoti vietā, ka vairāk vietā nemaz nevar būt.
It kā viss ir gluži vienkārši - reiz bija divi draugi, kas 19.-20.gadsimtu mijā mācījās kopā militārajā akadēmijā. Vēlāk viens no viņiem apprecējās, bet otrs arī iemīlējās tajā pašā sievietē, tad otrais aizbrauca projām uz džungļiem, bet pirmais ar sievu nekad vairs nerunāja un 41 gadu gaidīja otrā atgriešanos. Un tagad 1940.gadā, kārtējā pasaules kara priekšvakarā Konrāds (otrais) ir ieradies ģenerāļa (pirmais) pilī, kur, iespējams, tiks rastas atbildes uz jautājumiem, kas izpostīja visu trīs romāna varoņu dzīves.
Taču patiesībā romāns nav par to, kas īsti bija noticis toreiz pirms 41 gada un kāpēc tas bija noticis, bet gan daudz plašāks - par to, kas ir cilvēks, kāda ir viņa sūtība un ko viņš atstāj pēc sevis. Lielāko romāna daļu (kas gan nav īpaši liela, skat. romāna apjoms) veido ģenerāļa monologs Konrādam, atstāstot sīkākās detaļas no divām liktenīgajām (ja tās tādas bija) dienām 41 gada pagātnē un gaidot atbildes uz viņu visus šos gadus mocījušiem jautājumiem. Ja šis romāns būtu mazliet vienkāršāks, droši vien izrādītos, ka visa nejaukā situācija, kuras rezultātā trīs cilvēku savstarpējās attiecības saplīsa lauskās, bija bijusi tikai pārpratums un kļūda, bet Mārai nenolaižas līdz šādam balagānam - viņš Konrādam dod visspēcīgāko atbildi - klusēšanu, kas nav arī triviāla atzīšanās, bet īsta klusēšana, turklāt patiesībā jau ģenerālis nekādas atbildes nemeklē, viņš tikai vēlas pēdējo reizi redzēt savu draugu, kuru viņš ir ienīdis pēdējo 41 gadu un kurš joprojām, neskatoties uz visu, ir viņa draugs. Tik dīvainu romānu par draudzību, mīlestību un dzīves veltīgumu es patiesi nekad iepriekš lasījis nebiju. Tik skaisti, tik skumji, tik nostalģiski, tik dvēseliski, ka pat mana ciniķa daba šeit neko nespēj iebilst. Te nav ne miņas no manis iecienītajām ironijas, sarkasma, absurda un tā tālāk, bet tas šo grāmatu manās acīs dara vēl spēcīgāku - tā mani savaldzināja, nespēlējot manas iecienītākās un pazīstamākās melodijas, bet gan ar kaut ko tādu, kas man kopumā ir gluži svešs. Es tikai brīnos, kāpēc Mārai ir tik relatīvi nepazīstams ārpus ungāriski runājošajām zemēm (t.i., Ungārijas), bet ir skaidrs, ka manos tuvākajos plānos ir izlasīt vēl divus Latvijā pieejamos viņa romānus - "Conversations in Bolzano" (angliski) un "Esteres mantojums" (latviski)
2007-12-08
9.0
comments powered by Disqus