Kazhes pierakstu burtnīca

Ar Irānu mūsdienās attiecības visiem ir īpašas. Pirmkārt, pateicoties šīs valsts prezidentam, kuram vārds ķešā nav jāmeklē. Reizēm viņš pasaka kaut ko prātīgu (par ko no starptautiskās sabiedrības dabon pa galvu). Reizēm viņš pasaka kaut ko slimu (par ko no starptautiskās sabiedrības tāpat dabon pa galvu). Pret Irānu tagad ikvienam ir attieksme. Viens žēlojas, ka tur diskriminē sievietes un valda kaut kāds ļoti aizdomīgs režīms (patiesība). Citi pārmet, ka pirmie pret demokrātijas trūkumu Irānā iebilst naftas kāres vai dibenā ielīšanas motīvu vadīti (patiesība).
Man tomēr attieksme pret Irānu droši vien ir savādāka, nekā tev, tavam kaimiņam Pēterim un Aigara Kalvīša labākajam draugam. Kāpēc tā? Tāpēc ka man Irānā ir "draugs". Nē, ne gluži tāds draugs, ar kuru es vēlētos iesaistīties sodomītiskās rotaļās (tādu draugu man nav nedz Irānā, nedz Latvijā, nedz Burundi). Bet gluži vienkārši "paziņa" (lai arī īstenībā es viņu, protams, nepazīstu), ar kuru laiku pa laikam sarakstos (pēdējā laikā neregulāri).
Tiesa, manam irāņu draugam nekāda sakara ar šo filmu nav un es no viņa pat neko par to neesmu dzirdējis. Vienkārši gribēju palielīties, ka arī man ir pazīstams kāds potenciālais šahīds-modžaheds.
Tātad - "Paradīzes bērni". Filmas noskaņa ir gaužām reālistiska un tajā atveidotā pasaule visvairāk līdzinās pēckara Itālijai no da Sikas "Bicycle Thief". Mazs puišelis vārdā Ali pazaudē no meistara nesamās savas jaunākās māsas vienīgās kurpes. Teikt tētim viņš nevar, jo zina, ka tētim nav naudas. Tāpēc Ali un Zahrai - viņa māsai nākas dalīties vienīgajā apavu pārī, kas nozīmē pamatīgu steigu un uztraukumus kā vienam tā otram (labi vēl, ka viņiem skola ir dažādās maiņās). Paralēli Ali tētis mēģina piepelnīties kā dārznieks, bet viņa un Ali mēģinājums šajā laukā beidzas ne gluži veiksmīgi. Plus Ali māte ir slima. Vienīgās cerības Ali tikt pie jauniem apaviem māsai ir izcīnīt trešo vietu lielajās skriešanas sacensībās, ko organizē Sporta ministrija (vai kaut kas tamlīdzīgs). Bet viņam tas neizdodas, jo viņš izcīna pirmo vietu un raud, saņemot apbalvojumus un tiekot fotografēts. Tikai neviens vispārējā līksmībā neievēro, ka uzvarētājs ir tik nelaimīgs.
Īstenībā es gaidīju, ka filma pāraugs fantastiskā happy-endingā, kurā jaunais sporta megatalants Ali tiks atalgots tā, ka varēs ne tikai pie apaviem tikt, bet arī palīdzēt vecākiem utt. Bet tā nenotika. Filma kā bija skumjš stāsts par bērnību, tā tāds arī palika. Un vienlaikus skaists, un nepavisam ne absurdi islāmisks vai absurdi antiislāmisks. Ja neskaita sievietes un meitenes parandžās, tad šādu pašu filmu varētu uzņemt arī Latvijā (lai gan patiesībā, protams, nevarētu). Ne velti Rodžers Eberts tai iedeva 4 zvaigznes no 4.