Kazhes pierakstu burtnīca

IMDb lasīju diezgan asos toņos ieturētu diskusiju ap šo filmu vai, pareizāk sakot, par to, kuras valsts produkts šī filma ir. Proti, dažādu kādreizējās Dienvidslāvijas valstu iedzīvotāji strīdas par to, vai tas ir kopīgs šo valstu produkts vai Horvātijas filma. Man principā vienalga, pieņemšu, ka Horvātijas (režisors vismaz ir horvāts un laikam galvenā finansētājvalsts arī bijusi Horvātija).
Filmas premisa ir gaužām muļķīga: 1987.gadā pie robežas ar Albāniju izvietotas Dienvidslāvijas armijas vienības vadītājam leitnantam Pašičam atgadījusies ķibele - no kādas apšaubāma dzīvesveide sievietes viņš dabūjis dāvanā sifilisu. Tā viņam paziņo viņa padotais ierindnieks Sinisa. Un viņam nav pamata melot (jā, mums skatītājiem arī ir lieliska iespēja vismaz sekundes garumā redzēt neveselo Pašiča peni - un tas ir pietiekami pretīgs skats). Un, lai to neuzzinātu Pašiča sieva, viņš izdomā pietiekami oriģinālu risinājumu - saviem karavīriem paziņo par nemierīgām kustībām Albānijas pusē, kuru dēļ visiem karavīriem (Pašiču ieskaitot) uz nenoteiktu laiku būs jāpaliek savā robežpostenī gataviem sargāt tēvzemi augu dienu un augu nakti. Tikām Sinisam Pašičs jāārstē, lai iespējami ātrāk varētu izbeigties šis iedomātais militārais konflikts.
Tā kā ārstēšanai ir nepieciešamas zāles, Sinisa kļūst par vienīgo karavīru, kas regulāri pamet robežposteni un dodas uz tuvējo pilsētu, kurā viņam sākas sakars ar Pašiča sievu (pēc tam, kad viņš ir noskaidrojis, ka Pašičam un Mijai pēc sifilisa saķeršanas seksa nav bijis). Tikām Sinisas draugs Ļuba Paunovičs visu laiku izspēlē dažādus muļķīgus trikus, par kuriem viņam draud pamatīga noraušanās. Vislielāko sviestu viņš realizē, kad lūdz Pašičam atļauju ar kājām doties uz Belgradu pie Tito (ilggadīgā Dienvidslāvijas komunistiskā dikatatora) kapa, jo šāda tradīcija tolaik bija diezgan populāra un atteikt to būtu pamatīgs grēks. Taču tad, kad Ļubam kāds pulkvedis sāk skaidrot, ko viņam vajadzēs televīzijas priekšā skaidrot, kāpēc viņš izlēmis doties pie Tito kapa, Ļuba sāk raudāt un vaimanāt, ka Pašičs viņu piespiedis pieteikties par brīvprātīgo (kas, protams, ir pilnīgs idiotisms un absurds).
Žanriski šī filma droši vien ir saucama par dramēdiju - turklāt tā iesākas kā tīrā komēdija, bet arvien vairāk tuvojoties beigām komisma paliek arvien mazāk un beigas ir izteikti traģiskas un turklāt Dienvidslāvijas daudzajiem kariem simboliskas.
Skaista un vērtīga filma. Ar vairākām ļoti spēcīgām seksa ainām (hm, kāpēc es kaut ko tādu pieminu?), ar savu daudzumu vardarbības, ar milzīgu daudzumu rupjas lamāšanās, bet godīgs, pārliecinošs, ticams kino.