No vienas puses, "Esteres mantojums" ir ļoti līdzīgs "Svecēm" savas sižetiskās līnijas dēļ. Ir mīlas trijstūris starp Esteri, viņas māsu Vilmu un vieglprātīgo Lajošu. Tagad viens no viņiem ir miris - tā ir Vilma. Un viens ir atgriezies pie tā, kurš nekad nav devies projām - Lajošs pie Esteres. Galvenais varonis - šoreiz Estere - dzīvo kopā ar vecāku sievieti, kas ir ne kalpone, ne draudzene, bet kas abos romānos ir apmēram viens un tas pats cilvēka tips. Tiktāl par līdzīgo.
Tālāk par atšķirīgo. Kamēr "Sveces" visā savā traģismā un lirismā bija perfektas, "Esteres mantojumā" tās realizētas daudz "lētāk", bet galvenokārt - tradicionālāk. Varētu teikt, ka šis ir tipisks moralizējošais romāns ar zināmu ziepju operas piedevu. It kā tas tiecas būt gudrs un tevi kā lasītāju pārliecināt par atšķirībām starp sevi un "dāmu romāniem", bet īsti tas nenostrādā, lai arī, protams, gan Estere, gan Lajošs ir pārāk komplicēti tēli, lai viņiem atrastos vieta "vieglajā literatūrā". Taču no nopietnās mākslas viedokļa šajā romānā man vismaz kaut kā pietrūka, un vaina šeit nav abu romānu pārmērīgajā līdzībā, bet tajā, ka "Sveces izdeg" bija romāns, kas mani pakļāva un ievilka sevī, bet "Esteres mantojumā" es visu laiku jutu distanci starp sevi un šo romānu, tas nekļuva par manis daļu un nelika man justies kā daļai no šī stāsta.
Secinājums tam var būt tikai viens: pagaidām Šāndors Mārai nav kļuvis par vienu no maniem visu laiku iecienītākajiem rakstniekiem, lai gan vēl nesen šķita, ka viņam varētu būt potenciāls par tādu kļūt.