Kazhes pierakstu burtnīca

Šis ir jau trešais Enkvista romāns, ko esmu izlasījis (pirmie ir "Magnetizētāja trešā ziema" (numurs var nebūt precīzs) un "Grāmata par Blānšu un Mariju), un patlaban izskatās, ka pie skaitļa trīs mana pazīšanās ar šo zviedru rakstnieku arī beigsies. Ja pirmie divi viņa romāni mani spēja pārsteigt, tad trešais galvenokārt vienkārši garlaikoja. Bet garlaicība nav tieši tas, ko es parasti gaidu no grāmatas.
Īsti saprast, kas grāmatā notiekošais ir reāls, kas ir fantastisks un kas ir vienkārši meli, ir pietiekami grūti, it īpaši tas attiecas uz tā saukto "tagadni". Pagātnē viss ir daudz maz saprotams - galvenajam varonim bija bērnībā draugs Juhanness, taču kādu dienu izrādījās, ka patiesībā galvenais varonis ir Juhanness - ka viņus dzemdību namā apmainījuši, tad nu viņus apmaina atpakaļ un krutākā māja tiek Juhannesam (tam, kurš nav galvenais varonis). Papildu viņam tiek pieņemta vecāka audžumāsa Eva-Līsa, kurai sagadās kļūt stāvoklī no futbola komandas pussarga, kurš aizbrauc projām. Juhannesam un galvenajam varonim meiča to izstāsta, bet Juhanness ņem un nodod šo savai mātei. Vēlāk Evai-Līsai 7ajā mēnesī piedzimst nedzīvs bērns.
Tas būtu sakarīgais sižets. Kapteinis Nemo, kurš pie galvenā varoņa nāk lūgšanās Dieva Dēla vietā, Jēzus, kas atstāsta saviem mācekļiem stāstu par Ēzelīti, Sivēnu, Vinniju Pūku un ļoti noderīgo podiņu, palmas kaut kādā salā, runājoši kaķi un viss pārējais, kas šajā romānā parādās, man īsti skaidri nekļūst un galvenokārt šķiet romāna "krutiskošanas" sastāvdaļa - tā vien šķiet, ka Enkvists ir vēlējies parādīt, cik gudrs un nopietns rakstnieks viņš ir, iepinot romānā daudz visāda sviesta, kuram nav nekādas jēgas, un droši vien galvenais varonis (kurš visu mums pirmajā personā atstāsta) ir vienkārši slims ar šizofrēniju. Katrā ziņā romāns mani absolūti neintriģēja un es to lasīju vairāk mehāniski, nekā ar sirdi un dvēseli. Diezgan bezvērtīga literatūra, manuprāt.