Paraspuguļi II. Kristāli

Vispirms uz spoguļu valstību aizdevās Liencha kopā ar L (piektdien), bet sestdienas vakarā Lienčai radās iespēja šai izstādē paviesoties vēlreiz - nu jau kopā ar savu laulāto draugu (mani).
Lai pastāstītu par izstādi, droši vien vajadzīgas savādākas stāstnieka spējas nekā manējās, jo diez vai šī būtu tā situācija, kur man vajadzētu apstāstīt katra eksponāta veidolu, nosaukumu un nozīmi. Par izstādēm tā neraksta. Gudrs kritiķis runātu par to, kā mākslinieks realizējis vai nav realizējis savas domas nodošanu skatītājam, salīdzinātu izstādē redzamo ar šī autora vecākiem darbiem un citu mākslinieku veikumu, pārspriestu to, cik labi darbu saturs saskan ar to formu un tā tālāk.
Bet es to nespēju. Es esmu gluži vienkāršs puisis no laukiem (tas ir - Rīgas), kas izstādēs iegriežas pāris reizes gadā, pēc manieres atpazīst ne vairāk kā 2-3 latviešu māksliniekus, tēlniekus nepazīst vispār un kura izpratne par moderno mākslu aprobežojas ar Maļēviča "Melno kvadrātu"
Grūti pēc šāda "ievada" pateikt vēl kaut ko saturīgu. Varu atstāstīt faktus no Ginta Gabrāna biogrāfijas, bet Google ir jau izdomāts, tā ka bez tā droši vien iztiksim.
Spoguļi, kas veido bezgalību, spoguļi, kas veido gaismas, spoguļi, kas veido šo vai to. Un kristāli. Lai spoguļiem nebūtu garlaicīgi.
Modernā māksla ir tik sarežģīta un tik vienkārša, ka par to kaut ko pateikt ir ļoti grūti. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas meklē darbos apslēpto jēgu, mēģina izprast autora domu. Es skatos naivi - vai nu man patīk vai nepatīk. Vai arī es ne nieka nesaprotu. Šajā konkrētajā gadījumā - patīk. Smuki. Svaigi. Vismaz tic, cik spēju uztvert.
Vai tajā visā ir kāda doma - nezinu, droši vien var pajautāt pašam G.G., viņš noteikti (varbūt) varēs atbildēt. Ja es varētu, tad droši vien es nebūtu es.

P.S. Ja tu no šī apraksta saprati, ko var redzēt izstādē un cik tā ir laba/slikta, tad tu māki lasīt starp rindām arī tad, ja starp rindām nav nekā rakstīta. Allah akbar.
2008-01-19
7.8
comments powered by Disqus