Kazhes pierakstu burtnīca

"Dienas putas" ir viens no trakākajiem romāniem, kādus man ir nācies lasīt. Pilnīgi noteikti. Kaut ko tik traku reti kaut kur gadās redzēt jebkādā mākslas formā, žēl, ka tā francisko ekranizāciju nekur dabūt, šķiet, nav iespējams.
Atstāstīt šī romāna sižetu nebūtu pats gudrākais, jo manā pārfrāzējumā tas varētu izskatīties pēc pagalam lielas bezjēdzības. Kā savādāk lai raksturo romānu, kurā iekļautā pasaule ir tik ļoti dīvaina, ka tās loģikai un mūsu loģikai ir gandrīz nulle kopības? Vienīgais, ar ko es to vispār varu salīdzināt, ir filma Buffet froid, ko skatījos aizpagājušogad. Tā pati dīvainā "morāle", tā pati realitātes nosacītība, tas pats bezcerīgais skumīgums kopā ar ļoti dīvainu humoru. Droši vien, ja to nolobīt līdz kaulam, sanāktu, ka "Dienas putas" ir romāns par to, kā galvenā varoņa mīļotā sieviete mirst no tuberkulozes. Bet Viāns nekādi neļautu kaut ko nolobīt līdz kaulam. Romāns ir vizuāli tik košs un īpatns, ka to pat atstāstīt nav īsti pieklājīgi. Brīžiem tas ir muļķīgi balagānisks - kā savādāk lai raksturo galvenā varoņa drauga Šika maniakālo aizraušanos ar filozofa/rakstnieka Žana-Sola Partra (tā nav drukas kļūda) daiļradi, kurā ietilpst arī vēlēšanās iegādāties vecās Partra bikses, lai varētu labāk uztvert viņa darbus. Kā savādāk lai raksturo brāļus-gejus, kurus aicina uz kāzām par goda pederastiem, un no kuriem viens otru apvaino tajā, ka tas esot sieviešumīlis? Kāda ir doma pelei, kura staigā uz kruķiem? Kas pie joda, ir ierīce, ar kuru Alīze rauj laukā grāmatnīcu īpašnieku sirdis?
Tas viss ir tik ļoti confusing, ka es labāk pat necentīšos šeit pārāk iedziļināties, bet skaidrs ir viens - ka Viāna poētika bija kaut kas ļoti īpašs, kaut kas neatkārtojams un kaut kas, nebaidīšos teikt, mazliet šizofrēnisks.