The Stoic

Teodora Dreizera romāns "Stoiķis", kuru autors īsti nepaspēja pabeigt paša nāves dēļ (faktiski viņš nebija paspējis uzrakstīt romāna noslēdzošo monologu), ir viens no amerikāņu literatūras romāniem, kurš īpaši populārs bijis tieši mūsu platuma (vai garuma?) grādos - proti, padomju zemēs. Kāpēc tā? Tāpēc ka visā savā "Alku" triloģijā Dreizers pievērsies galvenokārt vienai tēmai - kapitālistiskā imperiālisma atmaskošanai.
Protams, patiesībā teikt, ka šis romāns ir vienkārša politliteratūra, kā to var saprast no padomiskā komentāra šai grāmatai, būtu pārmērīga trivializēšana. Proti, Dreizers savu varoni - blēdīgo miljonāru Kupervudu tik primitīvi nenoniecina, šajā personāžā ir gan savs valdzinājums, gan savs pretīgums, nosaukt viņu par triviālu politiskās literatūras ļaundari nevar. Jā, Kupervuds (kura dzīves stāsts un darbība faktiski diezgan precīzi seko reālā magnāta Čārzla Jērksa dzīvei) ir blēdīgs un labprāt apkrāpj savus darījumu partnerus, jā, viņš ļaujas miesas kārībām un iesaistās sakaros ar sievietēm, kas varētu būt viņa mazmeitas (un reizēm - tās tādas gandrīz arī ir), bet vai tas dara viņu par vienkāršu ļaundari - tā es neteiktu. Viņam kopumā ir raksturīgas pietiekami pozitīvas ieceres (kuras gan, protams, arī balstās personīgajā egoismā un slavas kārē), ir cilvēki, par kuriem viņš rūpējas, bet viņš vienkārši no dabas ir pietiekami samaitāts, lai neko diži labu izdarīt nevarētu.
Romāna otrā centrālā persona ir Berenika - cik saprotu, viņa kādreizējas kaislības meita (lai gan pirmās divas romāna daļas lasījis neesmu, tāpēc - nepateikšu precīzi), kura ir vēl grūtāk raksturojams tēls. No vienas puses - paviegla būtne, kas tin vīriešus ap pirkstu, no otras - tīri par draņķi viņu es arī nenosauktu, viņai ir savs redzējums, kas varbūt nav gluži man pieņemams, bet noteikti pelnījis eksistenci.
Ja pieņem, ka varoņiem nav ne vainas, tad vienai citai lietai šajā romānā gan vaina ir - tas ir pārāk garlaicīgs. Diezgan pamatīgos apjomos tiek aprakstīti Kupervuda plāni Londonas metro izbūvei un kā viņš pats varētu no tā nopelnīt, bet to lasīt ir stipri garlaicīgi. Un vispār šis romāns ir manā uztverē pārāk apjomīgs, protams, tēma it kā ir liela un plaši izvēršama, bet es nekad nespēšu sajūsmināties par romānu, kas mani garlaiko, vai tas būtu rakstīts no sociālista, nacionālpatriota vai homoseksuāla eža skatu punkta. Un šis ir viens no tiem gadījumiem.
Starp citu, man radušās nelabas aizdomas, ka liels Dreizera fans ir bijis latviešu rakstnieks Kārlis Ieviņš - viņa "Putras Dauķis" ir tāds neveiksmīgs Kupervuds, tikai bez jebkāda personāža dziļuma un vēl arī daudz mazāk simpātisks. Jo Kupervuda "skaistums" ir tajā, cik viņš veiksmīgi realizē visādus savus gana netīrus plānus, kamēr Putras Dauķis ir vienkārši atbaidošs personāžs, bet gan nostādnēs, gan rakstības manierē var redzēt, ka Ieviņš ir tiecies pēc tāda Dreizera efekta. Un jā - es apzinos, ka "Stoiķis" ir tapis vēlāk par "Putras Dauķi", bet pirmie divi "Alku" triloģijas romāni - "Finansists" un "Titāns" ir iznākuši pirms tā.
2008-01-27
6.5
comments powered by Disqus