Protams, tas nenozīmē, ka šī ieraksta ideja pašos pamatos ir sevišķi gudra. Kas gan nav brīnums, jo sākotnēji tas esot bijis tāds vienkāršs jam session, kuru tikai vēlāk izlēma īpaši neapstrādātu izdot plašākai publikai (protams, iespējams, ka Mejs te tikai lej čugunu, attaisnojoties, ka ieraksts nav izcils, bet tas nu ir cits jautājums). Katrā ziņā šajā ierakstā ir tikai 3 dziesmas, tā kopējais garums ir ap 28 minūtēm un ieraksta tituldziesma ir pārstrādāta kaut kāda angļu bērnu raidījuma ar lellem ievada tēma. Visā nopietnībā. Pirmās pāris šīs kompozīcijas minūtes tāpēc ir tādas diezgan bērnišķīgas, bet tālāk Mejs un van Heilens sāk ģitārsolo dueļus un tie jau ir daudz interesantāki par pietiekoši primitīvo dziesmas ievadu.
Otrā ieraksta dziesma "Let me out" izklausās pēc diezgan tipiskas Meja kompozīcijas, ar zināmu blūza piedevu. Šīs dziesmas solo, manuprāt, tika izmantots minimāli pārveidots arī kādā Queen dziesmā. Tas patiesībā nav brīnums, jo šī dziesma uz papīra Mejam laikam bija glabājusies jau vairākus gadus, tikai nevienā Queen ierakstā tai vietas tā arī nebija atradies.
Visubeidzot garākā ieraksta kompozīcija ir Ērikam Kleptonam veltītā "Bluesbreaker". Šī dziesma ir instrumentāla, un tajā Mejs un Edijs atkal minūtēm gari izrāda viens otram savu varēšanu. Taču tā kā varēšanas viņiem abiem diviem netrūkst, kopumā to klausīties ir pietiekami saistoši.
Protams, nedz Edija van Heilena, nedz Braiena Meja diskogrāfijā šis noteikti nav pats būtiskākais ieraksts, bet attiecībā uz Meju vismaz var diezgan droši pateikt, ka savas solokarjeras laikā viņš labāku ierakstījis netika (ja, protams, neizrādīsies, ka viņa meistardarbs bija "Furia" skaņu celiņš, kuru vēl neesmu ne reizes klausījies) un ka astoņdesmitajos arī Queen sastāvā viņš reti bija tik labā formā (te gan savs nopelns varētu būt tam, ka šis ir ļoti godīgs roka-blūza ieraksts, kurā netiek izmantoti Queen mūziku astoņdesmitajos pārņemušie sintezatori).