They and I
Romāna "Trīs bērni un es" grāmatas aizmugurējā vāka tekstā pieminēts, ka tas ir sava veida turpinājums "Trīs vīriem laivā". Un es uz tā uzķēros, par spīti tam, ka pat "Trīs vīri uz vellapēda" nav ne desmito daļu tik labi kā leģendārais romāns par trīs vīriem un suni. Un "Trīs bērni" labākajā gadījumā ir uz pusi tik labi kā vellapēdu romāns, kas kopumā nozīmē tikai vienu - šis romāns ir absolūti nožēlojams.
Sižetiski romānā ir stipri maz ko apstāstīt - galvenais varonis ir pusmūža rakstnieks, ka nupat iegādājies lauku māju un kas tajā ievācās ar saviem 3 bērniem. Jaunā vide ir saistīta ar šādām tādām neērtībām un šādām tādām problēmām.
Tas varētu būt kopsavilkums šim darbam, kurā Džeroms patiešām izmisīgi mēģina būt vienlaikus komisks un pārgudrs. Ja pat "Trīs vīros laivā" manī tādu kā izbrīnu radīja nopietnās pārdomu pasāžas, kurās autors novērtēja to vai citu sabiedriskās dzīves parādību, tad "Trīs bērnos un manī" viņš to vien dara kā bārstās ar savas gudrības pērlēm, žēl tikai, ka šīs pērles nav nedz oriģinālas, nedz labi pasniegtas. Jā - pa brīžam romānā ir kāda trāpīga frāze, varbūt pat neviltota komiskuma pilna epizode, bet romāna dialogi, kas pilni ar "dziļām" domām, ir vienkārši briesmīgi. Vismaz man rodas tāda sajūta, ka Džeroms gluži kā tāds popmūziķis mēģinājis vienlaicīgi paturēt vecos fanus, kas viņu iemīlējuši kā Monmorensija radītāju, gan piesaistīt intelektuālo publikas daļu, kas "Trīs vīrus laivā" atzina par nepietiekami izsmalcinātiem. Un, protams, audzināšana, audzināšana, audzināšana. Man nepatīk daiļliteratūra, kas mēģina mani mācīt, izglītot un novadīt uz pareizā ceļa, un tieši ar šādu pareizā ceļa rādīšanu Džeroms sadomājis nodarboties šajā romānā.
Es tikai nesaprotu vienu - kāpēc viņam vispār bija nepieciešamība turpināt rakstīt pēc "3 vīriem"? Kā var izlasīt viņa biogrāfijā, šis darbs viņu bija jau padarījis slavenu un bagātu, bet acīmredzami nekā jauna, ko teikt viņam vēlāk vairs nebija (vai vismaz nekā tāda, kas būtu gan jauns, gan pateikšanas vērts). Šādā situācija vislabākais, manuprāt, būtu mest mieru rakstniecībai, varbūt paretām kaut ko izdot, pie kā patiešām būtu labi pastrādāts un nevis diskreditēt savu vārdu, publicējot šādas kvalitātes darbus. Turklāt - un tas ir visbaisākais - pat šajā romānā pa brīžiem tu jūti, ka Džeroms ir fenomenāls stāstnieks, kas māk pasniegt vismuļķīgākās situācijas saistošā veidā, bet viņam katastrofāli nav nekā, ko pastāstīt (vai arī viņš kautrējas būt komisks). Katrā ziņā es šo darbu neiesaku lasīt nedz tiem, kas nav pazīstami ar Trīs vīriem laivā (lai arī šaubos, ka tādu cilvēku varētu būt daudz), gan tādiem, kas ir. Es esmu lasījis arī puslīdz veiksmīgus citus Džeroma darbus, bet "Trīs bērni un es" stabili ietilpst tās literatūras kategorijā, kas nav tā papīra, uz kura tā drukāta, vērta.
Sižetiski romānā ir stipri maz ko apstāstīt - galvenais varonis ir pusmūža rakstnieks, ka nupat iegādājies lauku māju un kas tajā ievācās ar saviem 3 bērniem. Jaunā vide ir saistīta ar šādām tādām neērtībām un šādām tādām problēmām.
Tas varētu būt kopsavilkums šim darbam, kurā Džeroms patiešām izmisīgi mēģina būt vienlaikus komisks un pārgudrs. Ja pat "Trīs vīros laivā" manī tādu kā izbrīnu radīja nopietnās pārdomu pasāžas, kurās autors novērtēja to vai citu sabiedriskās dzīves parādību, tad "Trīs bērnos un manī" viņš to vien dara kā bārstās ar savas gudrības pērlēm, žēl tikai, ka šīs pērles nav nedz oriģinālas, nedz labi pasniegtas. Jā - pa brīžam romānā ir kāda trāpīga frāze, varbūt pat neviltota komiskuma pilna epizode, bet romāna dialogi, kas pilni ar "dziļām" domām, ir vienkārši briesmīgi. Vismaz man rodas tāda sajūta, ka Džeroms gluži kā tāds popmūziķis mēģinājis vienlaicīgi paturēt vecos fanus, kas viņu iemīlējuši kā Monmorensija radītāju, gan piesaistīt intelektuālo publikas daļu, kas "Trīs vīrus laivā" atzina par nepietiekami izsmalcinātiem. Un, protams, audzināšana, audzināšana, audzināšana. Man nepatīk daiļliteratūra, kas mēģina mani mācīt, izglītot un novadīt uz pareizā ceļa, un tieši ar šādu pareizā ceļa rādīšanu Džeroms sadomājis nodarboties šajā romānā.
Es tikai nesaprotu vienu - kāpēc viņam vispār bija nepieciešamība turpināt rakstīt pēc "3 vīriem"? Kā var izlasīt viņa biogrāfijā, šis darbs viņu bija jau padarījis slavenu un bagātu, bet acīmredzami nekā jauna, ko teikt viņam vēlāk vairs nebija (vai vismaz nekā tāda, kas būtu gan jauns, gan pateikšanas vērts). Šādā situācija vislabākais, manuprāt, būtu mest mieru rakstniecībai, varbūt paretām kaut ko izdot, pie kā patiešām būtu labi pastrādāts un nevis diskreditēt savu vārdu, publicējot šādas kvalitātes darbus. Turklāt - un tas ir visbaisākais - pat šajā romānā pa brīžiem tu jūti, ka Džeroms ir fenomenāls stāstnieks, kas māk pasniegt vismuļķīgākās situācijas saistošā veidā, bet viņam katastrofāli nav nekā, ko pastāstīt (vai arī viņš kautrējas būt komisks). Katrā ziņā es šo darbu neiesaku lasīt nedz tiem, kas nav pazīstami ar Trīs vīriem laivā (lai arī šaubos, ka tādu cilvēku varētu būt daudz), gan tādiem, kas ir. Es esmu lasījis arī puslīdz veiksmīgus citus Džeroma darbus, bet "Trīs bērni un es" stabili ietilpst tās literatūras kategorijā, kas nav tā papīra, uz kura tā drukāta, vērta.
2008-02-07
comments powered by Disqus