Kazhes pierakstu burtnīca

Lasot šo romānu, kādā brīdī secināju, ka patiesībā to kaut kad iepriekš jau biju lasījis, bet acīmredzami pietiekami sen, lai ļoti vāji atcerētos tā saturu, tā ka priekšzināšanas mani šajā romānā īpaši netraucēja.
Nezinu, cik nozīmīgs šis romāns skaitās Somerseta Moema daiļradē, bet man gribētos cerēt, ka viņa izcilākais darbs tas neskaitītos. Savā ziņā romāns ir pietiekami interesants, atstāstot iedomāta rakstnieka dzīves gaitu viņa laikabiedra acīm (galvenā varoņa prototips bija primitīvisma pamatlicējs Pols Gogēns, skat. Dzeltenais Kristus). Šeit gan mākslinieks pārsaukts par Čārlzu Striklendu un pārtaisīts par angli, bet citādi patiešām Gogēna biogrāfijai autors sekojis pietiekami labi. Kā personāžs Striklends patiešām Moemam padevies īsteni sulīgs - tāds ģeniāls preteklis, kas pat nav īsti pretīgs, vienkārši viņš neuztraucas par tādiem sīkumiem kā labs/ļauns, bet dzīvo ar savu paša egoisma izpratni un ar savu mākslu - ja šajā romānā Striklends būtu vienīgais varonis, viss būtu labi. Taču autors, lai par Striklendu stāstītu, pārāk daudz laika veltī stāstītājam, kas šo Striklendu daudzreiz satiek un attiecībās ar kuru arī tiek atklāts Striklenda tēls. Taču šis "es" ir pārāk izplūdis, pārāk bezmērķīgs un pārāk klišejisks, lai iederētos patiešām labā romānā. Un tāpēc es nevaru būt par šo darbu sajūsmā, cik ļoti es lai arī to negribētu. Lasās jau romāns viegli, ir pietiekami saistošs, bet es esmu pārāk pārliecināts, ka vēl pēc pieciem gadiem es to varētu atkal tīri nejauši paņemt lasīt un tikai romāna vidū konstatēt, ka iepriekš esmu jau to lasījis, un to nosaukt par dižu mākslu droši vien tomēr nevarētu.