Kazhes pierakstu burtnīca

Ķersimies uzreiz vērsim pie ragiem: 90% šajā filmā sniegtās faktoloģiskās informācijas ir buļļa kaku vērtībā. Un vienlaikus filma atstāja pozitīvu iespaidu un tai ir labs vēstījums (ja tu tādu vēlies saskatīt).
Oficiāli "Dižais ūdens noslēpums" tiek pasniegta kā sensacionāla dokumentāla filma, bet reāli tajā ir tik daudz faktoloģisku kļūdu, ka diez vai vairāk varētu vēlēties. Filmas doma ir tāda, ka ūdenī ir dievišķā dzirksts, kas to dara spējīgu veikt brīnumus un ka ūdeni var ietekmēt ar cilvēka domām, darbiem un vārdiem, tā ka tas kļūst "labs" vai "ļauns". Lai šo domu pamatotu filmā tiek iesaistīta vesela kaudze zinātnieku un pseidozinātnieku, kas katrs, protams, runā par savu tēmu, bet filmas veidotāji to apvieno visu vienotā plūsmā.
Vispirms: kas man filmā patika. Man personīgi pieņemama šķiet doma, ka sliktas cilvēka domas un jebkādas negācijas rada tikai visādus mēslus, kur nekā vēlama nav. Man patīk pieeja, ka ūdeni vajag cienīt un mīlēt, jo bez ūdens cilvēks patiešām nevar izdzīvot. Patika apgalvojums, ka ūdens krīze ir smagāka par naftas krīzi. Patika tas, ka atšķirībā no pagājušonedēļ daļēji noskatītās "The secret" filma neakcentēja visu jautājumu materiālo pusi. Patika filmas reliģiskā iecietība, izvairīšanās no reliģiju iedalīšanas labajās un sliktajās.
Un tagad par negatīvo: jau paša filmas sākumā izteiktais apgalvojums, ka visā Visumā tikai uz Zemes ir sastopams ūdens lika man apjaust, ka daudz šeit sniegtās informācijas būs ar ļoti zemu ticamības pakāpi. Vēl arī virkne citu apgalvojumu par ūdeni bija stipri apšaubāmi - ka tas ir labākais šķīdinātājs (ko teiksim par sērskābi?), ka citas vielas nevar uz Zemes būt sastopamas visos trīs agregātstāvokļos, utt. Plus, galvenais ūdens brīnumaino teoriju autors - japānis Emoto Masaru, kā vēsta Wikipedia, par zinātnieku būtu saucams tikai ar ļoti lielu piespiešanos - ar izglītību sabiedriskajās attiecībās, bez kaut vienas publikācijas autoritatīvā izdevumā, turklāt vēl savā mājas lapā tirgojošs svētītu ūdeni. Tas jau atkal pagalam nav forši. Tāpat Masaru veikto "eksperimentu" ticamība arī ir apšaubāma, jo tos atkārtot neitrālu novērotāju klātbūtnē viņam ne prātā nenāk, bet attiecībā uz harmoniskajām struktūrām ledū viņš pat pats atzīst, ka no daudzām uzņemtām fotogrāfijām tiek atlasītas visskaistākās (vēl ignorēsim to, ka "ļaunie" attēli papildus visam citam tiek rādīti citā krāsā, lai nerastos nekādas šaubas par to dabu).
Visubeidzot varu pavēstīt, ka arī es esmu gatavs atkārtot filmā parādīto eksperimentu, kad tu trīs burkās ieber nedaudz rīsus ar ūdeni un katrai burkai katru dienu veltī vienas un tās pašas domas un tad salīdzini, kāds process tev norisinās burkās.
Kopumā jāsaka, ka filma bija salīdzinoši interesanta, lai arī, protams, ne dokumentāla.