The Drowned World
"Nogrimusī pasaule" ir pirmais romāns Belarda triloģijā par to, kāda varētu būt postapokalipses pasaule. Ja vēlies iegūt īsu atsauksmi par šo romānu, apskaties komentārus izdevniecības lapā. Informatīvi, ne?
Tātad, iedomāsimies, ka Saules aktivitāte kādā brīdī ir radikāli palielinājusies, sākušās problēmas ar radiāciju un globālā sasilšana radījusi efektu, ka apdzīvojamas (kaut nosacīti) ir vairs tikai teritorijas tuvumā Zemes poliem, bet visur citur ledāju izkušanas dēļ notikuši baisākie plūdi, kas aprijuši vecās pilsētas un visa pasaule pamazām sākusi atgriezties miljoniem gadu senā pagātnē, kad par dominējošo dzīvības formu atkal ir kļuvušas ķirzakas.
Šādā pasaulē dzīvo romāna galvenais varonis doktors Keranss, kurš kopā ar bariņu zinātnieku un armijnieku nodarbojas ar pētījumiem kādā nogrimušajā pilsētā (Londonā, ja tevi tas interesē), kādu dienu tiek paziņots, ka visiem no turienes jāevakuējas, jo drīz tur kļūs tik karsts, ka dzīvot vairs nebūs iespējams. Bet Keranss kopā ar vēl vienu zinātnieku - veco Bodkinu un mazliet sajukušu sievieti vārdā Beatrise Dāla paliek, katrs savu motīvu vadīts. Viņi gan saprot, ka viņi ilgi tur vairs neizdzīvos un ja izdzīvos, tad absolūti transformējoties, bet tas šādā gadījumā varbūt pat ir saprātīgākais risinājums.
Kā apokaliptiskas pasaules aprakstītājs Balards neapšaubāmi ir ļoti spējīgs rakstnieks, un šo romānu lasot tu patiešām jūti, ka tev ir darīšana ar sci-fi meistaru, nevis lētu romānu autoru. Vienīgi uz romāna beigām tā sižets kļūst manā uztverē bišķi pārāk murgains - parādoties pirātiem un citādiem švaļiem. Neteikšu, ka mani Balarda apokalipse būtu pārmērīgi satraukusi - gluži tā ka es tajā būtu juties ievilkts iekšā, gluži nebija, bet aprakstīts viss, protams, gana spēcīgi. Tomēr es personīgi šādu attīstības scenāriju par pārāk ticamu neuzskatu, lai gan viss ir iespējams. Vai vismaz viss teorētiski ir iespējams.
Grāmata laba, bet ne fenomenāli laba.
Tātad, iedomāsimies, ka Saules aktivitāte kādā brīdī ir radikāli palielinājusies, sākušās problēmas ar radiāciju un globālā sasilšana radījusi efektu, ka apdzīvojamas (kaut nosacīti) ir vairs tikai teritorijas tuvumā Zemes poliem, bet visur citur ledāju izkušanas dēļ notikuši baisākie plūdi, kas aprijuši vecās pilsētas un visa pasaule pamazām sākusi atgriezties miljoniem gadu senā pagātnē, kad par dominējošo dzīvības formu atkal ir kļuvušas ķirzakas.
Šādā pasaulē dzīvo romāna galvenais varonis doktors Keranss, kurš kopā ar bariņu zinātnieku un armijnieku nodarbojas ar pētījumiem kādā nogrimušajā pilsētā (Londonā, ja tevi tas interesē), kādu dienu tiek paziņots, ka visiem no turienes jāevakuējas, jo drīz tur kļūs tik karsts, ka dzīvot vairs nebūs iespējams. Bet Keranss kopā ar vēl vienu zinātnieku - veco Bodkinu un mazliet sajukušu sievieti vārdā Beatrise Dāla paliek, katrs savu motīvu vadīts. Viņi gan saprot, ka viņi ilgi tur vairs neizdzīvos un ja izdzīvos, tad absolūti transformējoties, bet tas šādā gadījumā varbūt pat ir saprātīgākais risinājums.
Kā apokaliptiskas pasaules aprakstītājs Balards neapšaubāmi ir ļoti spējīgs rakstnieks, un šo romānu lasot tu patiešām jūti, ka tev ir darīšana ar sci-fi meistaru, nevis lētu romānu autoru. Vienīgi uz romāna beigām tā sižets kļūst manā uztverē bišķi pārāk murgains - parādoties pirātiem un citādiem švaļiem. Neteikšu, ka mani Balarda apokalipse būtu pārmērīgi satraukusi - gluži tā ka es tajā būtu juties ievilkts iekšā, gluži nebija, bet aprakstīts viss, protams, gana spēcīgi. Tomēr es personīgi šādu attīstības scenāriju par pārāk ticamu neuzskatu, lai gan viss ir iespējams. Vai vismaz viss teorētiski ir iespējams.
Grāmata laba, bet ne fenomenāli laba.
2008-02-19
comments powered by Disqus