Kazhes pierakstu burtnīca

Fransuā Ozona filmu viena no galvenajām iezīmēm ir to provokatīvā daba. Forma tam visam var būt dažāda - no viegli rotaļīgas tādas kā "8 sievietēs" līdz stipri skandalozajām "Ūdens pilēm uz karstiem akmeņiem" (filma, kas radīja lielisko 1188 kultūrcitātu), bet neviena viņa filma nav tāda, par ko tu varētu pateikt - nu, jā, filma kā filma.
Arī "Laiks aiziet" tāds nav. Filma stāsta par Romēnu - 31 gadu vecu fotogrāfu geju, kas uzzina, ka viņam ir vēzis un atlikuši vien daži mēneši ko dzīvot. Romēns nav īpaši jauka rakstura īpašnieks, viņa dzīvē vairāk par visu dominē personīgais ego, kas neļauj viņam būt īsti tuvam ar daudziem cilvēkiem. Lai neatklātu savu slimību viņam, Romēns diezgan brutāli izliek no dzīvokļa savu mīļāko Sašu, neko viņš neatklāj arī kolēģiem, vecākiem un māsai. Vienīgais cilvēks, kam viņš uztic savu noslēpumu, ir viņa vecmāte (kas pati ir pietiekami provokatīva persona). Un tad viņš pamazām sāk tuvoties nāvei un jo tuvāk viņš tai ir, jo vairāk viņam tomēr gribas būt cilvēcīgam.
Šī filma ir zīmīga ar to, ka tajā ir viena geju seksa aina un viena grupveida seksa aina, tā ka es to noteikti neieteiktu skatīties cilvēkiem ar izteiktiem iebildumiem pret homoseksuālismu (patiesību sakot, es pats biju pāris reizes uz robežas - skatīties tālāk vai nē), turklāt jāatzīst, ka Ozona rādītie geji ir diezgan stereotipiski (lai arī no otras puses - kā lai es zinu, ka tas nav arī reālistiski? labi, vienalga).
Gluži baisākajā sajūsmā par šo filmu es neesmu un ne tāpēc, ka tā ir par geju, bet tāpēc, ka filma tā īsti neko nepasaka, plus galvenais varonis nav tāds, ka tev kā skatītājam varētu būt viņa sevišķi žēl, pat pretīgs viņš nav, tāds nejauks tipāžs, bet nekas vairāk. Es neapgalvoju, ka ar "Time to leave" Ozons būtu radījis sliktu filmu, bet gan "Baseins", gan "8 sievietes" man sagādāja nesalīdzināmi vairāk pozitīvu emociju nekā šī filma. Tiesa, tai ir viena būtiska priekšrocība - tā nav pārmērīgi ilga (ap 80 minūtēm), līdz ar to tā nepaspēj tā īsti apnikt.