The Plague
Albēra Kamī romāns "Mēris" ir viens no tiem literatūras darbiem, kurus pēc idejas vajadzētu būt lasījušam ikvienam, jo tas atbilst klasifikācijai "obligātā literatūra". Kā ir ar obligātās literatūras lasīšanu, protams, mēs zinām visi pietiekami labi. Proti, normāls skolnieks nelasa obligāto literatūru un vēl jo vairāk viņš nelasa obligāto ārzemju literatūru. Vismaz tā bija manā skolā, jo atbilstoši mācību plānam katru gadu ārzemniekiem tika atvēlētas mācību gada beigas, kas parasti nozīmēja to, ka tiem vispār netika veltīta nekāda uzmanība. Nevar taču tērēt laiku uz Kamī, ja ir nepieciešams divus mēnešus runāt par Blaumani (starp citu, pret Rūdi man nav nekādu iebildumu).
Tāpēc šo aprakstu tu, ja nu gadījumā esi skolnieks, vari izmantot kā īsu kopsavilkumu romānam, kuru tu tāpat neizlasīsi, bet tā vismaz tu varēsi skolā izlikties, ka kaut ko sajēdz.
Tātad, bija reiz viena vieglas uzvedības sieviete, kas uzstājās kabarē, viņu sauca Lola. Un bija vecāks vidusskolas skolotājs, kas viņā iemīlējās un zaudēja galvu. Viņas šovu viņš nemaz nebija gribējis skatīties, bet viņš izsekoja savus skolēnus, kas devās uz naktslokālu. Un tā viss sākās.
Nē, patiesību sakot, tā viss nesākās. "Mēris" nav romāns, pēc kura tapa filma "Zilais eņģelis" ar Marlēni Dītrihu galvenajā lomā. Te es tev mazliet samelojos. Bet šo filmu mēs skolā skatījāmies, tāpēc es par to kaut ko zinu.
"Mēris", tu man neticēsi, ir romāns par to, kā kādā Alžīrijas pilsētā 1940-os gados plosās mēris un kā cilvēki ar to cīnās. Viņi ir dažādi - viņu vidū ir gan depresīvais ārsts Rjē, gan iebraukušas žurnālists Rambērs, kas lielāko romāna daļu mēģina izkarot tiesības aizbraukt no pilsētas pie mīļotās sievietes, bet pie šīs iespējas ticis, nekur neaizbrauc. Te ir arī neveiksmīgais pašnāvnieks Kotārs, kas baidās, ka pret viņu ierosināts kaut kas līdzīgs Kafkas "Procesam". Ierēdnis Grands, kas iegrāmato katru sīkāko detaļu un kurš mēģina uzrakstīt romānu, bet visu laiku cīnās ar tā pirmo teikumu. Un vēl Rjē draugs Tarrū, kas apraksta visu pilsētā notiekošo.
Protams, būtu jābūt ar dēli apdauzītam, lai domātu, ka šis romāns ir tikai un vienīgi par buboņu mēri. Protams, ka tas ir romāns par cilvēka iekšējo būtību, plus tas ir arī romāns par karu, par ciņu pret slepkavnieciskām ideoloģijām (jo kā nacisti tā komunisti ļoti labi ar savām darbībām imitēja mēra stratēģiju).
Es, kā jau var nojaust, šo romānu biju lasījis iepriekš, bet tagad tikai pārlasīju. Kas mani šajā romānā pārsteidza, ir tas, cik meistarīgi Kamī katru mazāko detaļu, katru romāna skrūvīti iesaista savā lielajā vēstījumā, cik tas viss kopā atstāj pārsteidzoši spēcīgu iespaidu uz mani kā lasītāju, radot vienlaikus apātiju un vēlmi ar to cīnīties. Protams, ir smieklīgi, ka es šeit izsaku savu spriedumu par kaut ko tādu, kas globālā mērogā ir atzīts par ģeniālu, un vienlaicīgi - kāpēc lai es nevarētu individuāli pacelt cepuri Kamī ģēnija priekšā?
Jo Kamī patiešām ir ģēnijs.
Tāpēc šo aprakstu tu, ja nu gadījumā esi skolnieks, vari izmantot kā īsu kopsavilkumu romānam, kuru tu tāpat neizlasīsi, bet tā vismaz tu varēsi skolā izlikties, ka kaut ko sajēdz.
Tātad, bija reiz viena vieglas uzvedības sieviete, kas uzstājās kabarē, viņu sauca Lola. Un bija vecāks vidusskolas skolotājs, kas viņā iemīlējās un zaudēja galvu. Viņas šovu viņš nemaz nebija gribējis skatīties, bet viņš izsekoja savus skolēnus, kas devās uz naktslokālu. Un tā viss sākās.
Nē, patiesību sakot, tā viss nesākās. "Mēris" nav romāns, pēc kura tapa filma "Zilais eņģelis" ar Marlēni Dītrihu galvenajā lomā. Te es tev mazliet samelojos. Bet šo filmu mēs skolā skatījāmies, tāpēc es par to kaut ko zinu.
"Mēris", tu man neticēsi, ir romāns par to, kā kādā Alžīrijas pilsētā 1940-os gados plosās mēris un kā cilvēki ar to cīnās. Viņi ir dažādi - viņu vidū ir gan depresīvais ārsts Rjē, gan iebraukušas žurnālists Rambērs, kas lielāko romāna daļu mēģina izkarot tiesības aizbraukt no pilsētas pie mīļotās sievietes, bet pie šīs iespējas ticis, nekur neaizbrauc. Te ir arī neveiksmīgais pašnāvnieks Kotārs, kas baidās, ka pret viņu ierosināts kaut kas līdzīgs Kafkas "Procesam". Ierēdnis Grands, kas iegrāmato katru sīkāko detaļu un kurš mēģina uzrakstīt romānu, bet visu laiku cīnās ar tā pirmo teikumu. Un vēl Rjē draugs Tarrū, kas apraksta visu pilsētā notiekošo.
Protams, būtu jābūt ar dēli apdauzītam, lai domātu, ka šis romāns ir tikai un vienīgi par buboņu mēri. Protams, ka tas ir romāns par cilvēka iekšējo būtību, plus tas ir arī romāns par karu, par ciņu pret slepkavnieciskām ideoloģijām (jo kā nacisti tā komunisti ļoti labi ar savām darbībām imitēja mēra stratēģiju).
Es, kā jau var nojaust, šo romānu biju lasījis iepriekš, bet tagad tikai pārlasīju. Kas mani šajā romānā pārsteidza, ir tas, cik meistarīgi Kamī katru mazāko detaļu, katru romāna skrūvīti iesaista savā lielajā vēstījumā, cik tas viss kopā atstāj pārsteidzoši spēcīgu iespaidu uz mani kā lasītāju, radot vienlaikus apātiju un vēlmi ar to cīnīties. Protams, ir smieklīgi, ka es šeit izsaku savu spriedumu par kaut ko tādu, kas globālā mērogā ir atzīts par ģeniālu, un vienlaicīgi - kāpēc lai es nevarētu individuāli pacelt cepuri Kamī ģēnija priekšā?
Jo Kamī patiešām ir ģēnijs.
2008-03-03
comments powered by Disqus