Rushmore
Varu tev oficiāli pavēstīt: es esmu iemīlējies Vesā Andersonā! Protams, ar to nedomāju, ka viņš man šķistu fiziski pievilcīgs (neesmu redzējis viņa fotogrāfiju) vai ka mani tagad interesētu uzzināt dažādus sīkumus par viņa biogrāfiju. Vēlos pateikt tik vien to, ka viņš ir lielisks režisors, kura filmām ir neatkārtojams un savdabīgs šarms.
Ņemsim par piemēru viņa otro filmu - "Rushmore". Tajā ir visi klasiskākie Andersona filmu elementi:
a) viņa iecienītākie aktieri - Džeisons Švarcmans, Bils Marejs, Lūks Vilsons;
b) tipiski andersonisks pasaules redzējums, kurā nekas (vai vismaz gandrīz nekas) nenotiek "tā kā dzīvē";
c) lieliska mūzika no Marka Maversbo + klasiskas The Kinks, The Rolling Stones, The Who dziesmas.
Filmas galvenais varonis (Švarcmans) ir kāds pusaudzis, kas mācās prestižajā Rašmoras privātajā skolā. Viņa vārds ir Makss Fišers. Maksa trumpju vidū ir viņa spēja iekustināt visdažādākos projektus un fenomenāla aktivitāte nodarbei ar visdažādākajām lietām. Viņa galvenie mīnusi ir ietiepība, domāšana savādāk un nevēlēšanās mācīties. Taču ar visu vēl varētu sadzīvot, ja Maksam negadītos iemīlēties skolotājā Rouzmerijā, kuras mīlestības iekarošanas dēļ viņš būtu gatavs uz visu. Maksam ir divi draugi - jaunāks puišelis vārdā Dērks un vecāks vīrietis vārdā Hermans Blūms (Bils Marejs). Taču Maksa dīvainā rakstura dēļ uz izjukšanas robežas ir viss - gan viņa mācības skolā, gan attiecības ar draugiem, gan (it īpaši) ar mīļoto sievieti, kura pārmērīgi neiekāro piecpadsmit gadīgu puišeli.
Uz datora ekrāna šī situācija neizskatās komiska, bet veids, kādā Andersons pasniedz savus personāžus un situācijas ap tiem, ir tāds, ka vismaz es smējos gandrīz bez pārtraukuma. Un šī nav tāda dīvainā komēdija kā "Napoleon Dynamite", kura pirmajā skatīšanās reizē tev varētu nešķist smieklīga, un tā nav vienlaikus arī tāda komēdija, kura otrajā reizē tev vairs nebūtu interesanta. Tās joki nekad nav pliekani, nekad nav banāli (ok, varbūt reizēm tomēr ir, bet tad tie ir vismaz eleganti banāli), tās personāži ir ļoti simpātiski un saprotami, bet situācijas - hipertrofētas un neatkārtojamas. Jā, Lūks Vilsons šajā filmā ir lielisks.
Es biju sajūsmā.
Ņemsim par piemēru viņa otro filmu - "Rushmore". Tajā ir visi klasiskākie Andersona filmu elementi:
a) viņa iecienītākie aktieri - Džeisons Švarcmans, Bils Marejs, Lūks Vilsons;
b) tipiski andersonisks pasaules redzējums, kurā nekas (vai vismaz gandrīz nekas) nenotiek "tā kā dzīvē";
c) lieliska mūzika no Marka Maversbo + klasiskas The Kinks, The Rolling Stones, The Who dziesmas.
Filmas galvenais varonis (Švarcmans) ir kāds pusaudzis, kas mācās prestižajā Rašmoras privātajā skolā. Viņa vārds ir Makss Fišers. Maksa trumpju vidū ir viņa spēja iekustināt visdažādākos projektus un fenomenāla aktivitāte nodarbei ar visdažādākajām lietām. Viņa galvenie mīnusi ir ietiepība, domāšana savādāk un nevēlēšanās mācīties. Taču ar visu vēl varētu sadzīvot, ja Maksam negadītos iemīlēties skolotājā Rouzmerijā, kuras mīlestības iekarošanas dēļ viņš būtu gatavs uz visu. Maksam ir divi draugi - jaunāks puišelis vārdā Dērks un vecāks vīrietis vārdā Hermans Blūms (Bils Marejs). Taču Maksa dīvainā rakstura dēļ uz izjukšanas robežas ir viss - gan viņa mācības skolā, gan attiecības ar draugiem, gan (it īpaši) ar mīļoto sievieti, kura pārmērīgi neiekāro piecpadsmit gadīgu puišeli.
Uz datora ekrāna šī situācija neizskatās komiska, bet veids, kādā Andersons pasniedz savus personāžus un situācijas ap tiem, ir tāds, ka vismaz es smējos gandrīz bez pārtraukuma. Un šī nav tāda dīvainā komēdija kā "Napoleon Dynamite", kura pirmajā skatīšanās reizē tev varētu nešķist smieklīga, un tā nav vienlaikus arī tāda komēdija, kura otrajā reizē tev vairs nebūtu interesanta. Tās joki nekad nav pliekani, nekad nav banāli (ok, varbūt reizēm tomēr ir, bet tad tie ir vismaz eleganti banāli), tās personāži ir ļoti simpātiski un saprotami, bet situācijas - hipertrofētas un neatkārtojamas. Jā, Lūks Vilsons šajā filmā ir lielisks.
Es biju sajūsmā.
2008-03-08
comments powered by Disqus