Kazhes pierakstu burtnīca

Ja runa ir par Stroķiem un Rozēm, pat pats jūtīgākais cilvēks droši vien nespēs nepieminēt, ka Axl Rose ir viens pilnīgi debils tips, kas ir savu ambīciju dēļ savārījis gandrīz totālu miskasti ar savu karjeru un kurš nu jau vairāk kā desmit gadus mēģina radīt jaunu albūmu, bet to tā arī nav izdarījis.
Protams, šī grupa nav nekādi metālisti, lai arī viņi par tādiem stipri bieži tiek uzskatīti. Jā, mūsu klases krutie džeki - metaļugas - fanoja par Rouzu, Slešu un kompāniju, bet tas liek tikai secināt, ka viņi ne ar ko diži nebija pārāki par mums - popsīgajiem Backstreet Boys un Prodigy faniem (ok, patiesību sakot es nekad neesmu bijis šo grupu cienītājs, bet Modern Talking gan man patika). Jo īstenībā no Guns`n`roses dziesmām ļoti liela daļa ir maigas balādes un izņemot šī albūma ievadošo kompozīciju - "Welcome to the jungle" - viņu slavenākie skaņdarbi visi ir balādes. Protams, tas nemaina faktu, ka "Welcome to the jungle" ir viena patiešām lieliska dziesma. Un dīvainā kārtā, šeit arī citas dziesmas lielākoties ir labas. Gan "Nighttrain", gan "Sweet Child of Mine", gan "Out ta get Me".
Protams, viņi ir maniakāli pompozi, protams, viņi ir vairāk forma, nekā saturs, protams, protams. Bet kaut kāda iemesla dēļ man šis ieraksts patīk, cik ļoti nesimpātisks man lai arī nešķistu Rouzs un vienaldzīgi visi pārējie šīs grupas dalībnieki. Varbūt tomēr kaut kādu lomu spēlē tas, ka Slash ir tāds (frizūras ziņā) mazliet trakāks Braiens Mejs, un kā ģitārists viņš arī ir lielisks. Jā, ir dziesmas šeit tādas kā "My Michelle" vai "Anything Goes", kas neko diži izcilu nepiedāvā, bet kopumā šis ieraksts tomēr ir viens no astoņdesmito gadu pussmagā roka labākajiem veikumiem.