Pansija pilī
Anšlavs Eglītis ir viens no man tuvākajiem latviešu rakstniekiem, jo viņa darbi izceļas ar pārsteidzoši veselīgu dzīves uztveri un zemu audzinoši pamācoša sviesta. Protams, man vajadzētu būt pusaklam, puskurlam un vēl arī nedaudz vairāk apdauzītam nekā es jau tāpat esmu, lai es pasludinātu Eglīti par pasaules klases literātu. Ir acīmredzami, ka viņa darbi var būt interesanti tikai mums - mazajai tautiņai pie jūras, un arī latvieša dvēseli viņš līdz galam neaizkustinās, būdams nedaudz par provinciālu un tradicionālu, lai spētu pa īstam kādu pārsteigt. Un tomēr viņa "Līgavu mednieki" ir viens no lasāmākajiem pirmskara latviešu literatūras darbiem.
Taču "Pansija pilī" nav "Līgavu mednieki". Tas ir daļēji (vai arī pilnībā - grūti pateikt) biogrāfisks vēstījums par Eglīša bērnības-jaunības dienām Latvijā un viņa tēva no valsts saņemto Inciema pusmuižu. Savā ziņā tieši tagadējā manā dzīves posmā šis viņa darbs mani ieinteresēja vairāk nekā tas varētu būt bijis kādā citā brīdī, proti, Eglītis grāmatā diezgan daudz raksta par tā laika Latvijas sportu un tai skaitā arī kājbumbu - futbolu. Tas vienmēr ir vērtīgi, kad tev gadās kaut ko izlasīt par "Ķeizarmeža" futbola komandu. Noteikti, kad šo darbu lasīju pirmo reizi, daudzas tur pieminētās personas, ieskaitot māksliniekus un sabiedriskus darboņus man bija mazāk zināmas. Par to, cik daudz no aprakstītā ir fakti un cik - autora piedzejojums - spriest es, dabiski, nevaru, bet intuīcija saka priekšā, ka "mākslinieciskais" pienesums šajā grāmatā ir diezgan liels - kas to arī dara tādu mazliet dumjāku, nekā tā teorētiski varētu būt. Līdz ar to lasot šo grāmatu tagad jau kā pieaugušam cilvēkam, tā šķiet stipri naiva un bērnišķīga, iespējams, ka pirms desmit gadiem, kad to lasīju pirmo reizi, bija gluži savādāk un tā man ļoti patika (tā vismaz atceros). Kā stāstītājs Eglītis bija patiešām ļoti spēcīgs, vārdu ķešā nemeklēja un teksta plūduma problēmas viņam nekad nebija raksturīgas, bet tas nenozīmē, ka šo romānu (ja to tā klasificē) obligāti katram latvietim vajadzētu izlasīt. "Līgavu medniekus" gan. Un varbūt "Homo novus".
Taču "Pansija pilī" nav "Līgavu mednieki". Tas ir daļēji (vai arī pilnībā - grūti pateikt) biogrāfisks vēstījums par Eglīša bērnības-jaunības dienām Latvijā un viņa tēva no valsts saņemto Inciema pusmuižu. Savā ziņā tieši tagadējā manā dzīves posmā šis viņa darbs mani ieinteresēja vairāk nekā tas varētu būt bijis kādā citā brīdī, proti, Eglītis grāmatā diezgan daudz raksta par tā laika Latvijas sportu un tai skaitā arī kājbumbu - futbolu. Tas vienmēr ir vērtīgi, kad tev gadās kaut ko izlasīt par "Ķeizarmeža" futbola komandu. Noteikti, kad šo darbu lasīju pirmo reizi, daudzas tur pieminētās personas, ieskaitot māksliniekus un sabiedriskus darboņus man bija mazāk zināmas. Par to, cik daudz no aprakstītā ir fakti un cik - autora piedzejojums - spriest es, dabiski, nevaru, bet intuīcija saka priekšā, ka "mākslinieciskais" pienesums šajā grāmatā ir diezgan liels - kas to arī dara tādu mazliet dumjāku, nekā tā teorētiski varētu būt. Līdz ar to lasot šo grāmatu tagad jau kā pieaugušam cilvēkam, tā šķiet stipri naiva un bērnišķīga, iespējams, ka pirms desmit gadiem, kad to lasīju pirmo reizi, bija gluži savādāk un tā man ļoti patika (tā vismaz atceros). Kā stāstītājs Eglītis bija patiešām ļoti spēcīgs, vārdu ķešā nemeklēja un teksta plūduma problēmas viņam nekad nebija raksturīgas, bet tas nenozīmē, ka šo romānu (ja to tā klasificē) obligāti katram latvietim vajadzētu izlasīt. "Līgavu medniekus" gan. Un varbūt "Homo novus".
2008-03-14
comments powered by Disqus