Tilai
"Tilai" jeb "Likums" ir pirmā Melnās Āfrikas filma, ko esmu redzējis. Tīri kā kino skatīšanās piedzīvojums tā man pavēra pilnīgi jaunus horizontus, jo - nebaidos to teikt - kaut ko tamlīdzīgu nekad iepriekš nebiju redzējis. Un varu piebilst, ka ja es nebūtu dzirdējis Ievas Inces atstāstījumu par viņas Malavi pavadīto gadu, man šī filma droši vien būtu šķitusi vēl dīvaināka nekā man tā šķiet tagad.
Kas šajā filmā nav tāds kā vairumā kino lenšu, kuras tu varētu būt redzējis? Situācijas, personāži, sižeta attīstība - man gribētos teikt, ka tas viss nav no šīs pasaules (proti, no civilizētās pasaules), nevienā situācijā nerodas sajūta, ka kāds no personāžiem būtu spējīgs domāt kaut pusstundu uz priekšu un paredzētas savas rīcības sekas jebkādā situācijā, līdz ar to jebkurš pieaugušais šeit ir stipri līdzīgs bērnam - priecājas par katru sīkumu, īpaši nedomā ne par ko un līdz ar to neizbēgami iekļūst mēslos.
Iztēlosimies situāciju - puisis un meitene (pareizāk - vīrietis un sieviete, tik jauni viņi nav/neizskatās) ir mīlnieki, par kuru attiecībām neviens nedrīkst zināt, jo meitene ir precējusies ar puiša tēvu. Viņa aiziet no ciemata, apgalvodama, ka iet apciemot savu tanti, lai neviens nenojaustu, ko viņa dara patiesībā. Tikusi pie sava mīļotā vīrieša, viņa tam pastāsta, ka ciemā visi domā, ka viņa patlaban ir pie tantes, un viņi abi pamatīgi nosmejas par to, cik labi viņiem visus izdevies aptīt ap pirkstu. Vai viņi iedomājas, ka tante nav informēta par šo sazvēraestību? Vai viņiem ienāk prātā, ka viņiem vajadzētu vismaz kaut kur nolīst, lai viņus kopā neredzētu jebkurš "casual" garāmgājējs? Vai viņi apzinās, kādas varētu būt sekas, ja viņu meli tiks atklāti? Nē, nē un vēlreiz nē. Līdz ar to viņiem atgadās pamatīgākie mēsli, kas rezultē vairākās nāvēs un salauztās dzīvēs, bet ar kaut ko tamlīdzīgu šādā filmā varētu rēķināties.
Kas mani interesē - cik daudz filmā iesaistīto cilvēku vidū ir vismaz lasītpratēju? Kā liecina statistika, B.F. analfabētisms ir ap septiņdesmit procentu un es vismaz neizslēgtu varbūtību, ka vairums šīs filmas "aktieru" lasīt neprot un patiešām savu mūžu aizvada salmu būdās, kā tas arī redzams filmā. Ja tā - tad visu cieņu filmas veidotājiem par to, ka viņi vispār nodarbojas ar kinomākslas izplatīšanu savā ne pārāk attīstītajā valstī (starp citu, Burkina Faso skaitās bez maz vai līdere Āfrikas kino jomā), bet ja šo filmu skatās nevis kā ļoti īpatnēju pieeju kino veidošanai tā sauktā naivisma manierē, bet gan vienkārši kā filmu, kuru tev radusies iespēja noskatīties, droši vien neizbēgami tev radīsies sajūta, ka tas ir kaut kāds sviests un ka šajā filmā ir gaužām maz profesionālisma un ka tās galvenā vērtība ir reālistiskā dzīves Burkina Faso laukos atveidojumā, bet kā "mākslas filma" tā ir apmēram tikpat spēcīga kā kino lente, ko tu ar pāris draugiem varētu uzņemt paģirains kaut kur Brenguļos.
Taču atkārtojos vēlreiz - kā Āfrikas kino paraugs šī filma ir pietiekami interesanta, turklāt tā man atļāva papildināt savu nosegto valstu sarakstu ar vienu no tām valstīm, par kurām es ļoti šaubījos, ka to kino mākslas ražojumi man jebkad kļūs pieejami.
Kas šajā filmā nav tāds kā vairumā kino lenšu, kuras tu varētu būt redzējis? Situācijas, personāži, sižeta attīstība - man gribētos teikt, ka tas viss nav no šīs pasaules (proti, no civilizētās pasaules), nevienā situācijā nerodas sajūta, ka kāds no personāžiem būtu spējīgs domāt kaut pusstundu uz priekšu un paredzētas savas rīcības sekas jebkādā situācijā, līdz ar to jebkurš pieaugušais šeit ir stipri līdzīgs bērnam - priecājas par katru sīkumu, īpaši nedomā ne par ko un līdz ar to neizbēgami iekļūst mēslos.
Iztēlosimies situāciju - puisis un meitene (pareizāk - vīrietis un sieviete, tik jauni viņi nav/neizskatās) ir mīlnieki, par kuru attiecībām neviens nedrīkst zināt, jo meitene ir precējusies ar puiša tēvu. Viņa aiziet no ciemata, apgalvodama, ka iet apciemot savu tanti, lai neviens nenojaustu, ko viņa dara patiesībā. Tikusi pie sava mīļotā vīrieša, viņa tam pastāsta, ka ciemā visi domā, ka viņa patlaban ir pie tantes, un viņi abi pamatīgi nosmejas par to, cik labi viņiem visus izdevies aptīt ap pirkstu. Vai viņi iedomājas, ka tante nav informēta par šo sazvēraestību? Vai viņiem ienāk prātā, ka viņiem vajadzētu vismaz kaut kur nolīst, lai viņus kopā neredzētu jebkurš "casual" garāmgājējs? Vai viņi apzinās, kādas varētu būt sekas, ja viņu meli tiks atklāti? Nē, nē un vēlreiz nē. Līdz ar to viņiem atgadās pamatīgākie mēsli, kas rezultē vairākās nāvēs un salauztās dzīvēs, bet ar kaut ko tamlīdzīgu šādā filmā varētu rēķināties.
Kas mani interesē - cik daudz filmā iesaistīto cilvēku vidū ir vismaz lasītpratēju? Kā liecina statistika, B.F. analfabētisms ir ap septiņdesmit procentu un es vismaz neizslēgtu varbūtību, ka vairums šīs filmas "aktieru" lasīt neprot un patiešām savu mūžu aizvada salmu būdās, kā tas arī redzams filmā. Ja tā - tad visu cieņu filmas veidotājiem par to, ka viņi vispār nodarbojas ar kinomākslas izplatīšanu savā ne pārāk attīstītajā valstī (starp citu, Burkina Faso skaitās bez maz vai līdere Āfrikas kino jomā), bet ja šo filmu skatās nevis kā ļoti īpatnēju pieeju kino veidošanai tā sauktā naivisma manierē, bet gan vienkārši kā filmu, kuru tev radusies iespēja noskatīties, droši vien neizbēgami tev radīsies sajūta, ka tas ir kaut kāds sviests un ka šajā filmā ir gaužām maz profesionālisma un ka tās galvenā vērtība ir reālistiskā dzīves Burkina Faso laukos atveidojumā, bet kā "mākslas filma" tā ir apmēram tikpat spēcīga kā kino lente, ko tu ar pāris draugiem varētu uzņemt paģirains kaut kur Brenguļos.
Taču atkārtojos vēlreiz - kā Āfrikas kino paraugs šī filma ir pietiekami interesanta, turklāt tā man atļāva papildināt savu nosegto valstu sarakstu ar vienu no tām valstīm, par kurām es ļoti šaubījos, ka to kino mākslas ražojumi man jebkad kļūs pieejami.
2008-03-24
comments powered by Disqus