Kazhes pierakstu burtnīca

Skatīties Maika Lī filmu "Dzīve ir salda" es sāku pirms pāris mēnešiem, pabeidzu vien dažas dienas pirms 2022. gada beigām. Faktiski vispār biju aizmirsis par to, līdz pēkšņi brīvā pēcpusdienā ieraudzīju video failu, un tad nu nofinišēju šo padarīšanu. Turklāt tā nemaz nebija, ka to būtu smagi skatīties, vienkārša aizmāršība, nekas vairāk.

ūtu liels pārspīlējums mani nosaukt par gangsterfilmu cienītāju - tā nebūt nav, ka es šim kino žanram jebkad būtu veltījis pastiprinātu uzmanību, ne velti es pat Kopolas "Krusttēvam" esmu redzējis tik vien kā pirmo daļu. Un tomēr nākas atzīt, ka brāļu Koenu "Millera krustceles" ir viena sasodīti baudāma filma.

Kas bija Boriss Jeļcins? Paaudzei, kas vecāka par mani, uz šo jautājumu atbildes noteikti ir, turklāt - ļoti dažādas, atkarīgas gan no tā, kādi ir šo cilvēku pasaules uzskati, gan tas, kura perioda Jeļcins ir tas, kas viņam pirmais nāk prātā. Jauniešiem droši vien tā ir tikai viena nenozīmīga figūra jau tāpat garlaicīgajā pasaules vēsturē, par kuru vispār neko nav vērts zināt, maksimums, varbūt Internetā redzēts kāds video, kur Krievjas prezidents acīmredzamā alkohola reibumā dara kaut ko tizlu. Taču šī būtu tā reize, kur es teiktu: kaut ko zināt gan ir vērts, jo Jeļcins bija viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā persona tajos notikumos, kas ļāva 1991. gadā Baltijas valstīm (un ne tikai Baltijas valstīm) atgūt brīvību. Līdz ar to, manuprāt, latvietim ir vērts iepazīties ar šo viņa memuāru grāmatu, kas tapusi vēl laikā, kad pat 4. maija deklarācija nebija pieņemta, ar visu to, ka ne visos jautājumos Jeļcins ir uzticams stāstītājs.

Vispār jau "Mežonīgās sirdis" visticamākais ir teju vai vismazāk nozīmīga no visām Deivida Linča filmām, taču kaut kādu man ne gluži skaidru iemeslu dēļ arī tā ir nonākusi "500 filmu" grāmatā.

Šī stāstu krājuma autors Gao Xingjian (kura vārdu man nav ne mazākās nojautas, kā pareizi atveidot latviski) ir ķīniešu autors, kurš gan savu dzimteni ir pametis, cita starpā arī tālab, ka viņa darbi nav sevišķi draudzīgi komunistiskajai Ķīnai, vismaz šajā stāstu krājumā viņš itin daudz pievēršas Kultūras revolūcijas kritikai.

Vai tu kādreiz esi aizdomājies, kā izklausītos Led Zeppelin, ja viņu vokālists Roberta Plānta vietā būtu Elvis Preslijs un ja grupas dalībnieki būtu regeja fani? Es, redz, īpaši nebiju, bet grupa "Dread Zeppelin" gan.

Šo Duglasa Adamsa grāmatu man nācās iegādāties veselas divas reizes, jo pirmajā Latvijas Pasts mani itin neglīti apčakarēja (par to esmu jau žēlojies, tāpēc šoreiz detaļās neizplūdīšu). Labi, ka divkāršā maksāšana un ilgā gaidīšana izrādījās tā vērtas.

Šī Aki Kaurismeki filma ir atrodama Normunda Naumaņa un Ditas Rietumas grāmatā "365 Dienas filmas", un tieši tālab to vakar sanāca skatīties - nejauši uzšķirta lapa vēstīja par labu somu kino metram.

Ieraksts tapis laikā no 1964.gada līdz 1966.gadam, bet mūzikas veikalos nonācis vien 1990.gadā - laikā, kad jaunieši, kas savulaik kratīja miesas "Surfin Bird" ritmos, jau paši bija apgādājušies ar saviem jauniešiem, kuri varētu par "The Trashmen" nelikties ne zinis, jo kuru gan interesē šāds muzikāls kolektīvs no pagātnes?

Pēdējā Grema Grīna stāstu krājumā apkopoti dažādi viņa īsprozas darbi, kas tapa daudzu gadu desmitu laikā, daļa no tiem - vēl laikos, kad viņš nebija pasaulslavens literāts. Arī stāstu kvalitātē tas parādās - to vidū ir gan labāki, gan ne tik ļoti labi.

Tev varētu šķist dīvaini, kālab es rakstu par divdesmit gadus vecu dokumentālu filmu. Taču man ir pilnīgi normāls pamatojums - es rakstu par visu, ko skatos, klausos, lasu. Un ja nu kādu dienu sanāks, ka es izlasīšu Bībeli vai noskatīšos brāļu Lumjēru filmu par vilcienu, tad arī par to sekos ieraksts blogā. Mēs taču dzīvojam brīvā pasaulē, ne?

Sākotnēji man šis itāļu izcelsmes šveicieša Franceti romāns šķita diezgan saistošs un eleganti uzrakstīts, taču nākas atzīt, ka tas cieš no kaut kāda robustuma un savu spēles stilā veidoto formu kaut kādā brīdī tas zaudē. Romāna galvenais varonis ir žurnālists, kas atgriezies viesnīcā, kurā savulaik strādājis viņa tēvs un kur viņš pats uzaudzis, uzzinājis, ka viesnīcas īpašnieks pārdod to kaut kādam koncernam, un tā tiks pārvērsta par rūpniecisku kompleksu, iznīcinot visu, ar ko saistās varoņa bērnības atmiņas. Un romānā mēs paralēli iepazīstam tagadnes pasauli un varoņa bērnību, kā arī savu tiesu par laiku vēl pirms viņa dzimšanas.

Tā ir sagadījies, ka līdz šim nebiju lasījis nevienu pazīstamās angļu romānistes Mjūrielas Spārkas romānu. Kā jau to varēja gaidīt, pirmais viņas darbs, ko paņēmu bibliotēkā - romāns "Simpozijs" - nav ne tuvu viens no viņas zināmākajiem darbiem, taču škiet, ka tas man netraucēs ieinteresēties par šo rakstnieci, jo jau viņa spēja tik saistoš rakstīt vairāk kā 70 gadu vecumā, gan jau ka arī jaunāka būdama, viņa nebija gluži nebaudāma autore. Romāns ir savā ziņā tāds kā detektīvstāts, bet vienlaikus - tas nav īsti detektīvs. Proti, vienā no pirmajām grāmatas nodaļām mēs uzzinām, ka ir nogalināta viena no romāna varonēm, un turpmākajā vēstījumā tiek atšķetināti apstākļī, kas kļuvuši par iemeslu viņas nāvei. Taču vienlaikus tas nav gluži tā, ka būtu kāds privātdetektīvs, kas bāž savu degunu katrā skapī, meklējot tur paslēpušos skeletu, un tad pēdējā nodaļā viņš paziņo, ka vainīga ir Misis Pīkoka, kas slepkavību pastrādāja hallē, izmantojot roratslēgu. Vai arī ka vainīgs ir mācītājs Grīns ar dunci guļamistabā. Nē, romāna hronoloģija ir daudz komplicētāka, un arī notikusī slepkavība nav gluži tāda, kā to varētu iedomāties.

Protams, ir nopietns jautājums, vai "singer-songwriter" ierakstus ir vērts klausīties tad, ja tu nesaproti dziesmu tekstus, un tā man diemžēl ir Nohavicas gadījumā, jo čehu valodā es droši vien atceros labi ja 100 vārdus. Taču Nohavica ir pietiekami interesants dziesminieks, lai viņu varētu klausīties arī tāpat vien. Muzikāli šis albums man visvairāk liek domāt par Kasparu Dimiteru (apmēram "Krusta skolas" ērā, it īpaši dimiteriska šķiet ierakstu ievadošā Jacek, kura atgādina, šķiet, "Glāzi ūdens"). Vismaz daļa šī ieraksta tapusi koncertos, varbūt pat pilnīgi viss, bet droši to apgalvot nevaru. Dažas šīs dziesmas šķiet jau iepriekš dzirdētas filmā "Year of the Devil", kurā Nohavicu redzēju pirmo reizi. Piemēram, "Ja neumim":

Pēc "The House of Blue Light" Ričijam Blekmoram jau otro reizi izdevās panākt Gilana aiziešanu no Deep Purple. Gilana vietā grupā Blekmors paņēma savu čomu no "Rainbow" Joe Lynn Turner, ar kuru kopā tika radīts kārtējais ļoti viduvējais Deep Purple albums. Šajā ērā, protams, neviens arī neko īpaši citu no grupas negaidīja, un tā attaisnoja uz sevi neliktās cerības. Protams, Tērneram bija nedaudz vieglāka situācija nekā tā bija Kaverdeilam, kad viņš stājās pie mikrofona Deep Purple sastāvā - viņam nebija jāaizvieto viens no smagā roka izcilākajiem dziedātājiem Īans Gilans, bet gan 45 gadus vecs vīrietis, kurš kādreiz bija bijis izcilais dziedātājs Īans Gilans.

Apraksts būs ļoti īss, jo man ir slinkums. Četras lugas, no tām - divas lieliskas, viena laba un viena - nāvigi garlaicīga. Lieliskās ir "Die Ritter der Tafelrunde", kuras varoņi ir Artūrs un viņa apaļā galda bruņinieki, kuri uz vecumu ir zaudējuši ticību tam, ka jebkad būs iespējams atrast svēto Grālu un kuri redz, ka viņu radītajai valstij nav nākotnes, jo Artūra dēlam Modredam uz visu ir nospļauties. Tāpat ļoti spēcīga ir luga "Passage", kas stāsta par ebrejiem, kas mēģina no Francijas dienvidiem aizbēgt uz Spāniju, lai no tās dotos prom no Eiropas, bet tas, protams, nav vienkārši, plus viņiem pievienojas jauns (ne gados) biedrs, kurš ir pārliecināts vācietis, lai arī ar nepareizām asinīm, kurš nekādi nespēj noticēt, ka nacisti varētu viņam kaut ko ļaunu nodarīt, jo viņš ir 1.Pasaules kara veterāns, daudzu ordeņu laureāts. Tad vēl ir "Die wahre Geschichte des Ah Q", kas, cik nojaušu, ir kāda ķīniešu darba lokalizācija, kas stāsta par diviem vīriešiem, kuri dzīvo trūkumā un kuriem vienīgais prieks ir no jaunas mūķenes, kas viņiem reizi nedēļā nes ēdienu, bet kura nez kādēļ negrib ar vienu no šiem vīriešiem pārgulēt. Un neizturamā luga ir Kristofa Haina tulkojums Rasēna "Britānikam". Ja ir viena tēma, kas mani neinteresē literatūrā, tad tie ir stāsti par Agripīnu, Britāniku un pārējo imperatora Nērona laika bandu. Nu, neinteresē mani tie, un neko tur nevaru darīt, un vēl jo vairāk, ja par to tiek stāstīts dzejā. Līdz ar to šajā konkrētajā gadījumā es vienkārši izliekos, ka grāmatā ir tikai trīs pirmās lugas, bet "Britānika" tur nemaz nav. Līdz ar to varu teikt - Kristofs Hains ir ļoti spēcīgs dramaturgs, kuram padodas gan psiholoģiskais reālisms, gan izteikti absurda gājieni nedaudz Beketa gaumē. Protams, īsti iemeslu, kālab Tev vajadzetu lasīt šo grāmatu, ja tu gadījumā nedarbojies kādā amatieru teātrī, man nav.

Neilgā laikā šī bija jau otrā noskatītā filma pēc Makjūena romāna motīviem, kas šķiet diezgan loģisks solis, jo smalkais un nežēlīgais psihologs Makjūens šķiet kā radīts, lai viņa darbi piedzīvotu ekranizācijas. Un šajā filmā, lai scenārijs būtu vēl iespaidīgāks, romānu par filmu pārvērta neviens cits kā izcilais angļu dramaturgs, vēlākais Nobela prēmijas laureāts Harolds Pinters. Un filmas aktieru ansamblī atrodami tādi vārdi kā Ruperts Everets, Nataša Ričardsone, Kristofers Volkens, Helēna Mirrena. Pēdējie divi - Oskaru laureāti. Un filmas mūzikas autors ir Angelo Badalamenti. Un, lai tev būtu vēl kāds prieciņš - filmas darbība norisinās Venēcijā.

Šī grāmata ir otrā daļa Ludviga Hariga daļēji autobiogrāfisku romānu triloģijai, kurā tiek stāstīts par kāda jauna puiša dzīvi pirmshitlera, Hitlera un pēchitlera Vācijā. Kā var nojaust, otrā daļa skar tieši Hitlera darbības periodu. Kurš gan šeit ir īsāks nekā citās Vācijas daļās, jo Harigs uzaudzis tajā daļā, kura pēc 1.Pasaules kara nebija iekļauta Veimāras republikā, bet kuru Hitlers pievienoja jau trīsdesmito gadu otrajā pusē. Grāmata sākas ar stāstījumu par kādu varoņa klasesbiedru, kuru visi dēvēja par francūzi un pret kuru neviens neizturējās labi, jo viņam bija francisks vārds - Renē, un viņš bija bagāts, un viņam mamma uz skolu brauca pakaļ ar auto. Pēc pirmās klases puika, kuru neviens nevarēja paciest, no skolas aizgāja. Un jau nebūdams jauns varonis atklāja, ka par to Renē viņi visi bija paši sev izveidojuši melīgu priekšstatu - mamma ar mašīnu un dārgas franču mantas bija tikai viņu pašu fantāzijas auglis, jo īstais Renē bija strādnieku aprindu bērns un viņa mamma bija visparastākā sieviete vārdā Berta. Bet jau kopš bērnības puisim tika galvots viens - izvairies no tiem, kas atsķiras no pārējiem. Jā, un to Harigs arī nevarēja zināt, ka vēlāk viens vīrs vārdā Renē sargās Vācijas futbola izlases vārtus, proti, Renē Adlers.

Turpinot ekskursiju ne pārmērīgi slavenās angļu filmās, nonācu pieturā ar nosaukumu "The Witches". Filma ir ekranizācija tāda pat nosaukuma Roalda Dāla bērnu grāmatai. Es kaut kā nebiju pacenties un apskatījies, un nez kādēļ pieņēmu, ka "The Witches" varētu būt kāds no Dāla darbiem pieaugušajiem, bet tā nav. Filma stāsta par kādu zēnu un viņa vecmāmiņu, kas ir vienīgi cilvēki, kas varētu glābt visus Anglijas bērnus no tā, ka ļaunās raganas viņus pārvērtis par pelēm. Tiesa, galveno varoni viņas par peli pārvērš gan.

Šī droši vien ir slavenākā Žerāra Depardjē filma - kā nekā par tās titullomas - Sirano de Beržeraka - atveidošanu viņš pat saņēma Oskara nomināciju. Un vērts pieminēt, ka šajā kategorijā neanglisku filmu aktieri nominēti tiek gaužām reti.

Noskatījies pirmo "A Bit of Fry and Laurie" sezonu, aši vien ķēros pie otrās, un tā man nemaz nelika vilties. Abi talantīgie komiķi te joprojām dara to, kas viņiem sanāk vislabāk, proti - smīdina mani. Vienkārši fenomenāla ir visa otrā epizode, kuru it kā sponsorē Tideymans Carpets, tālab gandrīz katrā skečā tiek iepīti šie paklāji. Ļoti laba ir virkne epizožu ar Control un Tony, īstenībā pat biznesmeņiem Džonam un Pīteram nav ne vainas ("Damn, blast, triple damn, with an extra side order of damn"). It kā jau tas ir more of the same, bet no otras - ja jau joprojām ir smieklīgi, tad nav iemesla nekam šeit mainīties. Līdz ar to kopumā man patika. Nezinu, vai gluži tik labi kā pirmā sezona (tomēr svaiguma faktors bija jau zudis), bet citādi viss bija ļoti labi.

Šī Īva Robēra filma man labā atmiņā palikusi no bērnības, un reizēm man patīk atsvaidzināt bērnības atmiņas. Ne vienmēr tas ir gudri darīts, jo daudz kas no tā, kas savulaik šķitis izcils, tagad šķiet banāls un truls. Tālab arī filma, kas kādreiz šķita sirsnīga un dzīva, tagad varētu būt kļuvusi kokaina un neīsta. Vai tā arī izrādījās?

Diezgan man neraksturīgā kārtā šī varētu būt kāda piektā dzeju (vai - daļēji dzeju) grāmata, ko šogad esmu izlasījis. Tā kā nosaukt par poēzijas fanu mani varētu vien cilvēks, kas:

Interesanti, kā tas sanāca - pēc "Radio Silence" BG rietumos ierakstīja vēl vienu ierakstu, bet to neizdevās īsti pabeigt, jo Grebenščikovs gribēja, lai ierakstā piedalītos Džordžs Harisons, bet ierakstu kompānijai šāda doma nepatika, un rezultātā Radio London faktiski ir tikai demo ierakstu apkopojums. Un kas te ir interesants? Tas, ka šis nepabeigtais gala produkts vismaz manā izpratnē ir izteikti augstvērtīgāks par savu oficiālo priekšgājēju. Droši vien lielākais tā trumpis ir daudz pieticīgākajos aranžējumos - salīdzinoši ar "Radio Silence" šajā ierakstā tu daudz vairāk dzirdi pašu BG un viņa ģitāru, un mazāk - tehnoloģiju brīnumus. Protams, tas nav gluži tas BG, ko tu esi ieradis dzirdēt viņa krievvalodīgajos ierakstos, bet "Radio London" tapšanas procesā viņš jau daudz komfortablāk (man vismaz tā šķiet) jutās, dziedot angļu valodā, un arī dziesmas pašas par sevi ir kaut kādas siltākas un personiskākas (laikam jau sadarbība ar "Eurythmics" nebija tas, kas viņam bija nepieciešams vairāk par visu pasaulē). Patiesībā es pat teiktu - Harisons šeit būtu bijis diezgan labs partneris BG albuma tapšanā, jo vairāku dziesmu struktūrā jūtamas ne vien vienkāršas atsauces uz bītliem, bet pat tieši uz Harisona solo karjeru. Manā skatījumā veiksmīgākās ieraksta kompozīcijas ir "Can’t stop repeating your name" un "Up in smoke", bet arī citas ir pietiekami labas, un visticamākais to labumu tikai vairo ieraksta nepabeigtības sajūta, jo gluži iespējams, ka citos apstākļos tas būtu kļuvis daudz skaļāks, mazāk personīgs un mazāk baudāms. "Radio London" ne tuvu nav mans iecienītākais BG ieraksts, un tomēr tas ir labs apliecinājums tam, ka arī rietumos viņš būtu varējis sevi pietiekami skaļi pieteikt, ja vien būtu savādāk iegrozījušies apstākļi un viņš nebūtu (tā vismaz man šķiet) prāta aptumsuma mirklī satusējis ar Deivu Stjuartu. Lai gan no otras puses - arī šajā ierakstā piedalās viens "Eurythmics" dalībnieks - grupas basists Čučo Mārčens.

Patiesībā šai grāmatai ir divi autori - Duglass Adamss to uzrakstīja kopā ar savu ilggadējo sadarbības partneri Džonu Lordu, taču tā kā Lords man ir svešs putns, bet Adamss - labi zināms, virsrakstā minu tikai pirmo. Tāpat nepieciešama otra atruna - grāmata, par kuru šeit rakstu, nav vis sākotnējā "The Meaning of Liff", kas iznāca 1983.gadā un neapšaubāmi savu nosaukumu bija daļēji aizguvusi no Monty Python filmas "The Meaning of Life", bet gan 1990.gada papildinātais izdevums, kurā sniegti skaidrojumi apmēram divreiz vairāk vārdiem nekā oriģinālā.

Turpinu priecāties par to, cik dzīvespriecīgu kino klāstu paņēmu līdzi uz Slovākiju. Turpinot jautrā kino tēmu, noskatījos vienu no Aki Kaurismeki jaunības dienu filmām. Kā tev šķiet, vai var nosaukt par "gruzonu" filmu, kuras galvenā (un principā - vienīgā) varone:

Šķiet, ka "Nevainīgais" varētu būt labākais Makjuena romāns, ko līdz šim esmu lasījis. Un tā kā esmu nu jau iepazinies ar lielāko daļu viņa darbu, tas kaut ko pasaka. Faktiski gan neko diži jaunu salīdzinoši ar citiem saviem romāniem viņš šeit neatklāj, taču tā nu sanāk, ka šajā grāmatā viņš to pašu ko parasti pasaka nedaudz labāk kā citkārt.

Ņemot šo grāmatu bibliotēkā, es nemaz nezināju, ka Salmans Rušdi raksta arī bērnu grāmatas. Ja es to būtu zinājis, droši vien "Harūnu un Stāstu jūru" es izlasījis nebūtu, un tā būtu mana kļūda. Kas raksturo labu bērnu grāmatu? Manuprāt, būtiskākais ir tas, lai to gribētos lasīt arī pieaugušajam. Un šī ir tāda grāmata, ko es lasīju ar lielu prieku un interesi.

"Slap!" ir ieraksts, kurā Chumbawamba pirmo reizi saistījās ar deju mūzikas ritmiem, vienlaikus (dabiski) saglabājot savu uzticību saviem anarhistu ideāliem. Sevišķi zināmu (pat pēc šīs grupas standartiem) gabalu šeit nav daudz, un patiesību sakot es to arī nenosauktu par sevišķi labu ierakstu (atkal jau spriežot relatīvi, salīdzinoši ar citiem šīs grupas veikumiem).

Braiens Īno ir tas vīrs, kuru Scs mēdz dēvēt par ambient mūzikas vectētiņu un apbrīnot kā satriecoši garlaicīgu skaņu radītāju. Ok, patiesībā Scs par šo Īno mūziku ir sajūsmā, bet mani šāda veida Īno garlaiko. Es esmu no tiem ļaudīm, kam Īno vistuvākais ir "Here Come the Warm Jets" vai "Before and After Science" spēlēs ar glamrock elementiem. Tikām Džons Keils vislabāk ir zināms kā uz eksperimentiem naskais Velvet Underground vijolnieks, kas arī vēlāk radījis virkni stipri dīvainu ierakstu solo lauciņā. Un kā tev šķiet, kad šie divi "vizionāri" satikušies, kāda veida mūziku viņi varēja radīt?

"Tilai" jeb "Likums" ir pirmā Melnās Āfrikas filma, ko esmu redzējis. Tīri kā kino skatīšanās piedzīvojums tā man pavēra pilnīgi jaunus horizontus, jo - nebaidos to teikt - kaut ko tamlīdzīgu nekad iepriekš nebiju redzējis. Un varu piebilst, ka ja es nebūtu dzirdējis Ievas Inces atstāstījumu par viņas Malavi pavadīto gadu, man šī filma droši vien būtu šķitusi vēl dīvaināka nekā man tā šķiet tagad.

The Cross bija grupa, kurā Rodžers Teilors izklaidējās papildu savam pamatdarbam ar Queen astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā. Šeit viņš atteicās no savas bundzinieka lomas un pārņēma ritma ģitāru un vokālista funkcijas. Grupas pirmais albūms, kuram pievērsīšos kaut kad tuvākajās nedēļās, faktiski bija Teilora solo karjeras turpinājums - viņš to ierakstīja praktiski vienatnē un ieraksts bija ieturēts izteiktās deju mūzikas noskaņās.

Skatoties Simpsonus, izlēmu būt godīgs un iet cauri visām sezonām sākot ar pirmo - sistēmai ir jābūt, un turklāt tikai šādi sistemātiski iespējams novērtēt, kādos brīžos seriāls piedzīvojis progresu un kādos - pagrimumu.

"Alice in chains" ir viena no tām grupām, par kuru eksistenci es zinu jau ļoti sen, bet kuras nekad neesmu īpaši klausījies, jo grunge novirziens kā tāds mani nekad nav pārmērīgi saistījis (Nirvana es cienu, bet īsti nemīlu, Pearl Jam respektēju, bet pagalam nemīlu, Soundgarden ne cienu, ne mīlu, apzinos viņu pastāvēšanu). Īstenībā gan "Alice in Chains" īsti ne pēc Pērļu džema, nedz pēc Nirvānas neizklausās, jo viņu grunge ir daudz tuvāks "tīram" metālam, nekā netīro bikšu mūzikai. Tādi rifi kā "Man in the box" vadmotīvs daudz labāk iederētos kādā Black Sabbath albūmā, nekā Nirvanas repertuārā. No otras puses, grupas vokālists Leins Steilijs ir bišķi Edij-Vederisks, bet noteikti ne tik izteikti kā vēlākie Pearl Jam atdarinātāji no Nickelbeck, Creed utt.

Droši vien neatradīsies daudz cilvēku, kam Pogues mūzika varētu iepatikties no pirmās klausīšanās reizes. Ja nu ir kāda lieta, ko Šeinam Makgovanam varētu pārmest tikai retais, tad tā būtu pārmērīga izdabāšana publikas gaumei. Vecis, kas izskatās un izklausās pēc Šeina pēc definīcijas nevar būt industrijas rotaļlieta. Cita lieta, ka ar Šeina dzīvesveidu "nepārdegt" un nepārvērsties par skumju sevis atdarinājumu ir pagrūti, un The Pogues pēdējais albūms ar Šeina piedalīšanos jau pamazām tuvojas šai robežai.

Ja pirmo Atpakaļ nākotnē daļu es skatījos ar maksimālu koncentrāciju, bet otro - atlaidies gultā un ļaujot filmai ritēt, tad trešo daļu skatoties man neatlika nekas cits kā paralēli mazgāt grīdu. Tas nav tāpēc, ka es pēkšņi būtu kļuvis sev neraksturīgi čakls, bet tāpēc ka katra nākamā triloģijas filma ir mazāk pārliecinoša.

Interesanti pašam novērtēt, kā mainās mana muzikālā gaume un muzikālā tolerance. Kad es pirmo reizi izdzirdēju "The Dwarves", mani viņi vienkārši atbiedēja ar savu pretīgo neķītro skanējumu, briesmīgo albūma vāciņu un šausminošajiem dziesmu tekstiem. Tagad, nieka sešus gadus vēlāk, esmu secinājis, ka "Dwarves" nemaz nav tik briesmīgi, kā es viņus pats reiz mālēju. Protams, viņu mūzika ir ļoti vardarbīga un uz seksu tendēta, protams, Blag Dahlia nedzied gluži Engelberta Humpeldinka balsī, bet es pēkšņi esmu sapratis, ka šī mūzika ir lipīga un diezgan forša. Varbūt ne katrām ausīm klausāma, tā ir tiesa, bet vairākas šī ieraksta dziesmas ir vienkārši lieliskas un īstenībā pat popsīgi baudāmas. Tāda ir "Drug Store" (kurā gan tiek dziedāts, ka galvenais varonis nogalinājis savu māti), tāda ir albūmu ievadošā "Back seat of my car", tāda ir pilnīgi slimā "SFVD", kurā galvenais varonis grib pārgulēt ar AIDS slimnieci, ka tik dabūtu seksu. Jā, salīdzinoši ar "rūķiem" Dead Kennedys ir mierīgi pusmūža onkuļi, kas spēlē kantrīmūziku. Ne velti šīs grupas koncerti reti ilga vairāk par piecpadsmit minūtēm un tajos netrūka seksa un vardarbības. Ne velti šis "albūms" ilgst mazāk kā piecpadsmit minūtes (patiesību sakot, manā ierakstā kaut kāda iemesla dēļ viena no apmēram minūti garajām albūma dziesmām iztrūkst, bet nedomāju, ka man tas liedz gūt pilnīgu viedokli par šo albūmu).

"Fokuss Pokuss" (kā šī Vonnegūta romāna nosaukums tulkojas latviešu valodā) ir ļoti tipisks Vonnegūta darbs, tik tipisks, ka tipiskāku grūti iedomāties. Tā varonis ir Jūdžīns Debss-Hartke, kas it kā raksta savas dzīves aprakstu, sēžot cietumā. Kas jau ir citur bijis:

Interesanti - pirms pirmo reizi šo ierakstu klausījos, es no tā negaidīju neko. Pēc tam, kad noklausījos pirmo dziesmu, gaidīju no atlikušā albūma ļoti daudz. Beigās paliku kaut kur pa vidu.

Turpinot pēdējā laika tradīcijas, ķērāmies pie kārtējā angļu seriāla. Šoreiz vārds "angļu", iespējams, jāraksta ar visiem lielajiem burtiem, jo Džīvsa un Vūstera piedzīvojumi, manuprāt, ir gandrīz angliskuma esence.

Ja tu esi no tiem cilvēkiem, kas seko manam faktoīdam kopš tā pirmsākumiem, tu varētu būt ievērojis vairākas lietas:

Par šo filmu pirms pāris nedēļām vecāki man jautāja - ko tā īsti nozīmē. Tagad, kad esmu to noskatījies, varu atbildēt - nav ne mazākās nojautas.

Hārdroks agrīno Queen stilā ar ne pārāk pārliecinošiem vokāliem, tīri normāliem, bet ne izciliem ģitāras soliņiem un nelielu Black Sabbath imitāciju. Oriģinalitāti gribu!

Once again I find that my factoid is far from complete - I`m absolutely sure that I`ve read another of Boyd`s novels - "The New Confessions" - when my factoid was already online, yet I can`t seem to find a trace of that book anywhere around here. Probably it was one of the books I read before my computer broke down and it somehow got lost when I tried to recapture everything that was missing. Anyhow now it`s too late... no, maybe not - I eventually will add that book to the factoid although I remember very little from it. But enough about Boyd, it`s time to talk about Boyd. There was one fellow named Boyd who played for the Scottish national football team, Tom Boyd, if I`m not mistaken, yet he has absolutely nothing to do with this book.

This is the first time I encounter the fellow with the name of Rybczynski. Since my Internet connection is down at the moment I have no way of checking who he is/was and how much fame he has. This film, "The orchestra", is more of a music video than an actual film. It doesn`t have a real plot, it has no text and it doesn`t come off as trivial. The film contains several parts revolving around several pieces of classical music. There`s a part of old people waking up and being harrassed by a butler; there`s a part in front of a church with a whole lot of people playing the march of death, there`s a segment of boy/girl aging while walking along a long piano; there`s dancing in the Louvre; there`s a butler walking in the sky; there`s a couple flying in a cathedral and there are people going up a ladder to communism (probably I forgot to mention something but that`s not that important). The favourites of mine are the boy/girl sequence and the Louvre part. But the others aren`t half-bad either. This film is mostly for your eyes, of course, but it is done beautifuly without a doubt. The minimalistic camera work that rarely switches from one camera to another, but chooses sliding the same camera for quite a long time thus creating an illusion of a sequence being shot in one scene (which probably applies only to some layers of the sequence while others were added later on). The last part with the stairway is a bit overlong, that`s a thing I can`t deny, but otherwise I have no complaints at all. Watch it if you can! And if you can`t borrow it from me and watch it anyhow!

This film is a documentary about the life and work of Fred Firth, a British avantgarde multiinstrumentalist. I have no clue who this fellow is/was and why he someone would bother to make a documentary about him. Anyhow somebody did bother. But I really didn`t bother to watch it. Why should I? I`m not particulary interested in avantegarde musicians I don`t know nothing about. At least I listened to the film. By the way, it`s quite interestingly done in black and white, all artsy you know, but I just don`t wanna know much about that Frith person anyhow. Ok, he was a member of "Henry Cow" - an obscure and completely unlistenable band. Not that the music in the film was bad (anything else doesn`t ring a bell for me at all), it`s actually pretty interesting, but not for everyday use, and surely not for fans of anything normal. Probably if you think that Throbbing Gristle is a good band and you`d love to buy more of their records, you`ll enjoy Frith as well. Otherwise, I doubt it.

This is once again one of the most famous films Martin Scorsese ever did. Basically its a true story about a dude who`s main ambition in life was to become a gangster and he succeeded at that. Robert de Niro is one of the central figures in this film, just like in quite many other films Scorsese did. He`s still not the leading one - it`s Ray Lyota, who plays Danny. Anyhow, the film mostly reminded me of a mix between Coppolas "Godfather" and i-don`t-remember-who`s "Blow". As a matter of fact, most probably "Blow" ripped this film here off, but I don`t care. Visually the film is quite good, acting is top level, the dialogues are also good, but I don`t see how this can be considered a great film, IMDB top 30. A good, solid film but not one that stays in your memory for years and keeps coming up in the most unexpected situations. Oh, I forgot - the music is totally good, there`s even a song by "Cream" in the film.

The concept as such is quite a fresh one, probably not a fresh one, but still something I never read. Its what women of the worlds most important men might have said. For example, how Desdemona could have told Othello that he was an asshole, or what Maria could have told God about herself being a virgin. Then there`s Martin Luther`s wife complaining for crowds of goodfornothings comming to them for dinner. And what I found the best of the sotireswere the words of Hetaere Megara for the women of Athens in order to stop war - she said that it`s not the lack of sex that will bring their man to victory but too much sex which will bring the end of the war without battles. Nobody listens to her, of course. I also found quite interesting what a dying Donna Laura can write to her beloved Petrarca blaming him for not caring about her at all but just loving a vision of his own, thus making her a masterpiece instead of a living woman. Feministic tendencies are quite strongly expressed in this book but why would I consider that to be such a bad thing? I have no reasons to do so.

Can you imagine Mel Gibson playing Hamlet? I certainly couldn`t until I watched this film. Though I`m not really sure even now, whether he can play Hamlet. What`s weird is that this counts as an American film, althought it was filmed in the UK, has mainly British actors, and has nothing reminding me of this being an American film. I tried really hard to like this film, but I didn`t succeed at that. You see, it`s a very honest version of Hamlet - you don`t have nothing unexpected happening in the film - it goes just like Shakespears play, but I don`t find a film particulary interesting if it mainly has the leading actor speaking monologues. Of course, I know that good ol` Willie wrote it this way, but it`s not perfectly interesting on film. And what else is there to say? I`m not mad enough to quote the film, or to tell what happens there - if you can read then you must be familiar with the plot of Hamlet. So from such a film you can`t await too much - some good acting, and that`s probably it. Although I can imagine that a better film can be made from this play which stills is one of the heights of drama. But for me "Rosenkrantz and Guildenstern are dead" still is a much better film than this quite orthodox interpretation.

A film by Tom Stoppard. Does it say anything to you? Well, for me it does. Tom Stoppard being my favourite modern playwriter I knew the film should be good. I had actually seen it a few years ago but neither my knowledge of English neither the overall capabilities of my brain could tell back then how good the movie actually is. And I really don`t care that it isn`t a critics favourite. A few quotes coming up for the film is full of those. And what else would you expect from a piece of art where Hamlet himself plays just a secondary role? B list quality guaranteed, A list not out of sight.Quote: "Whatever became of the moment when one first knew about death?There must have been one, a moment, in childhood,when it first occurred to you that you don`t go on forever. It must have been shattering stamped into one`s memory.And yet I can`t remember it.It never occurred to me at all. We must be born with an intuition of mortality.Before we know the word for it,before we know that there are words."

A young woman returns from a lengthy abscence to her lover just to dissapear again. In the process of searching for her her lover and best friend fall in love. Once again a Michelangelo Antonioni film doesn`t feature a lot of action. On the contrary - pretty much nothing is happening on screen for about 95% of the film. It is not a mystery about the lost woman but a drama or even a melodrama about the remaining people. Though it doesn`t mean that the characters on screen are more active than the ones that are invisible - most of the things they do (Claudia and Sandro are the names of the new-lovers, Anna is the lost one) don`t make very much sense to me. I know that it`s the way it`s supposed to be - real people don`t behave like machines and are confused quite often, but I still wouldn`t say that the film was a terrific experience, especially remembering how boring it was.

Until the day I found this book on a library shelf I didn`t even know that there existed other works by Spoerl than `Die Feuerzangenbowle` which I had read in Latvian. It turned out that Mr. Spoerl was not only an author of comedies but also wrote something that could be described as essays but should be described as boring. Also there was a novel called `If all of us were angels` which is about some man who finds himself in trouble after he unexpectedly spent a night with a prostitute in Cologne. What stands out in the whole book is another novel I was unfamiliar with before - `The muzzle` is its title and it`s about an attorney who has to find the villain who put a muzzle on the emperors statue. What`s good about it - it`s that the attorney himself is the commiter of the crime but because of being completely drunk at the time he doesn`t recall nothing like that. Another novel `The gasman` tells about a Eastgerman dude who suddenly becomes rich after selling his suit to a stranger on a train. A last but not least there`s a honeymoon which actually is opposite to its title. Not a great book but not a disaster as well.