Kazhes pierakstu burtnīca

Nobeigums. Skat.: 1.daļa, 2.daļa, 3.daļa.
2001.gada rudens bija citāds kā visi iepriekšējie rudeņi – skolas vairs nebija, bija augstskola, citiem bija arī darbs (manā gadījumā bija piepelnīšanās, nevis regulārs darbs). Līdz ar to arī velobraucienu ziņā situācija sāka mainīties – vairs nebija iespējams kā “vecajos” laikos katru dienu kaut kur aizbraukt (kā savulaik ar Uldi I. gandrīz katru dienu pēc skolas bez mazākā iemesla braucām uz Mežaparku un atpakaļ). Parādījās viens jauns brauciena maršruts – uz universitāti, kuras iekšpagalmā mans velosipēds nostāvēja diezgan daudz stundu.

Brīvdienās tomēr braukājām pietiekami bieži – ar Ziņģi vai bez Ziņģa devos pie N.R. un kaut kur braucām, lielākoties gan šie braucieni nebija īpaši tāli, bet vismaz principā mēs kaut kur braukājām. Nekādu dižo braucienu, kurus tagad ar nostaļģiju varētu atcerēties, gan vairs nebija. Lielos “izrāvienus” bija aizstājuši braucieni no kategorijas “apciemojam Ģirtiņu” vai “pabraukājam Anniņmuižas mežā”.

Tā gāja līdz 2002.gada pavasarim-vasarai (starp citu, ap šo laiku ziemas pārtraukums starp sezonām bija sarucis pavisam īss). Nē, 2002.gadā neviena epohāla velobrauciena nebija, bet bija kas cits. Vispirms man kaut kad maijā pie LU nospēra velosipēdu, par ko biju ļoti vīlies, bet nākamajā dienā kopā ar N.R. izstaigājām vairākus veloveikalus, līdz nopirku sev jaunu “Anlen Ariel” velosipēdu, kas pēc klases bija stipri līdzīgs manam iepriekšējam ritenim.

Ar jauno riteni mans populārākais braucienu maršruts bija uz Jūrmalu, kurp maija beigās-jūnijā devos vienatnē gandrīz katru dienu ar mērķi tur pildīt mājasdarbus pirmajai vasaras sesijai. Īstenībā citu variantu kā braukt vienatnē man tolaik arī nebija – darba dienās N.R. un Bū strādāja, Ziņģis bija praksē jūrā, Scs bija vienkārši pamatīgi atsevišinājies no mūsu kompānijas. Un tad es iepazinos ar Lienču, kas arī manus velo ieradumus dabiskā kārtā mainīja.

Pirmajā mūsu pazīšanās vasarā es vairākkārt veicu vienatnē spurtus Zasulauks-Kauguri (tie varētu būt kopsummā kādi 30 kilometri vienā virzienā), arī ar Lienču šur tur pabraukājām, bet manā velobraucēja biogrāfijā bija sācies acīmredzams noriets. Kas bija garākais brauciens 2002.gadā? Es pat nepateikšu. Varbūt pēc Ziņģa atgriešanās no jūras veicām kādu nopietnāku distanci? Neesmu pārliecināts. Pilnīgi iespējams, ka vairāk par kādiem 60-70 kilometriem tā arī ne reizi šajā gadā neveicu, kas, protams, nav nekas dižs.

2003.gads. Ievērojamākais brauciens bija kopā ar Ziņģi un N.R. uz Lielupes ieteku jūrā, bet ne tāpēc, ka tas būtu tāls velobrauciens (par tālumu tur runāt būtu smieklīgi), bet mūsu izgudrotā pilnīgi bezjēdzīgā sporta veida – sēdekļu mētāšanas – dēļ. Un tad man atkal nozaga velosipēdu. Šoreiz gan aizgāja kopā divi velosipēdi – mans “Anlen” un N.R. vecais labais “TREK”. N.R. jau pēc pāris dienām iegādājās jaunu velosipēdu – masīva paskata “Giant”, bet es atmetu ar roku, man bija apnicis, ka man tik bieži zog velosipēdus, turklāt dižas vajadzības pēc velosipēda arī vairs neizjutu – braucienu mums bija tik maz, ka saukties par velobraucēju vairs īsti nevarēju.

Pēc kāda laika gan nopirku kaut ko velosipēdam līdzīgu – par piecīti iegādājos pusizjukušu padomju velosipēdu, kuru sākotnēji domāju saremontēt un kļūt par tādu kā Scs atdarinātāju. Tomēr faktiski izrādījās, ka mans “jaunais” ritenis bija ne tikai ļoti sliktā stāvoklī, bet tas arī bija kaut kā dīvaini konstruēts, ka ar to braucot neizbēgami sākās sāpes kreisajā plecā. Līdz ar to kopumā ar šo nezvēru veicu labi ja pāris desmitus kilometru, līdz tas nonāca savās mūža mājās – pagrabā.

Pagāja gads, pienāca 2004.gada vasara un es tomēr saņēmos iegādāties jaunu velosipēdu – vislētāko pieejamo “Rock Machine” modeli, kāds bija atrodams. Protams, ne tam bija klase, ne komforts, bet jauno laiku vajadzībām – braukāšanai uz lekcijām – ar to bija vairāk nekā pietiekami. Viens puslīdz jēdzīgs brauciens šajā vasarā mums tomēr sanāca – ar Lienču, Bubļiku un N.R. izbraucām Cēsu-Valmieras maršrutu. Šis brauciens iezīmējās ar to, ka tajā "nolūza" Lienča, kā rezultātā Bū un N.R. aizbrauca mums pa priekšu. Vispār uz šo laiku N.R. bija kļuvis jau par dominējošo velosipēdistu mūsu kompānijā, proti, viņš ar Noru bija vienīgie, kas braukāja patiešām regulāri un nopietni, bet viņu stāsts nav mans stāsts.

2005.gadā arī bija tikai viens brauciens, par kuru būtu vērts pastāstīt – ar Ati un divām Lienēm apkārt Limbažiem. Raugoties uz iepriekšējo gadu standartiem, tas nebija nekāds dižais sasniegums – divās dienās knapi pāri par 100 kilometriem, bet pieticīgajos velo braukšanas apstākļos, kādos biju nonācis, nu jau arī tas vairs nebija tik maz. Protams, braucienu mazliet izbojāja regulāri līstošais lietus un fakts, ka biju sapūdējis savu telti, bet tā jau ir cita tēma.

Tikām par 2006.gada piedzīvojumiem ar velosipēdu man vispār nav nekā ko teikt. Šķiet, ka vienreiz bijām Baltajā kāpā, kaut kad pabraukājām pa Rīgu, bet būtu smieklīgi to visu saukt par “velobraucieniem”. Ja pieņem, ka 1999.-2002.gadā šādu “braucienu” man bija pāris simti, bet 2003.-2007. - labākajā gadījumā pāris desmiti, nākas izdarīt bēdīgus secinājumus.

Vispār par pēdējiem kādiem 4 gadiem man bija tikai viens brauciens, par kuru varu kaut kādā mērā lepoties, un tas bija 2007.gada februārī, kad biju komandējumā Ženēvā un veicu braucienu uz Lozannu, pievarot dienas pirmajā pusē pāri par 100 kilometriem. Ilgstoši netrennētais organisms gan pamatīgi niķojās un šis brauciens bija patiešām smags, bet vismaz reizi par ilgiem laikiem varēju teikt – jā, es to vēl varu! Viens ir droši – ja man vēlreiz vajadzēs braukt uz Ženēvu, tad vajadzēs kādās brīvdienās šo sasniegumu pārsist un veikt divās dienās pilnu loku ap Ženēvas ezeru (ap 220km).

Šodien ir 2008.gada 24.marts. Esmu apņēmības pilns šogad veikt vismaz vienu “nopietnu” velo braucienu. Vai šī apņēmība pāraugs arī darbos, laiks rādīs.