Kasandras zīme
Čingizs Aitmatovs, protams, ir kulta rakstnieks, kas nozīmīgs ne vien bijušās PSRS teritorijā, bet arī ārpus tās. Tomēr man nākas atzīt, ka vismaz pēdējie divi viņa darbi, ko esmu izlasījis, mani pārāk nesaistīja. Savulaik, kad lasīju "Un garāka par mūžu diena ilgst", tas šķita labs, bet jāņem vērā, ka es no šī romāna neko neatceros, līdz ar to paļauties uz manu atmiņu nebūtu tas gudrākais pasākums.
"Kasandras zīmē" Aitmatovs pievērsies zinātniskās fantastikas apvienojumam ar stāstu par Pestītāju. Galvenais tās varonis ir kāds amerikāņu futurologs vārdā... hmm, kā tad viņu īsti sauca... Roberts vai? Labi, pieņemsim, ka Roberts. Viņš ir ļoti veiksmīgs futurologs (smieklīga nozare manā uztverē) līdz brīdim, kad kāds krievu kosmiskais mūks paziņo par savu sensacionālu atklājumu - tā sauktajiem Kasandras embrijiem. Proti, embrijiem, kas caur īpašu punktu savas topošās mātes pierē paziņo, ka viņi nevēlas nākt pasaulē, jo viņos ir pārāk daudz no iepriekšējām paaudzēm pārmantoto negāciju, kas varētu vēlāk radīt globālu ļaunumu. Futurologs Roberts uzņemas šī mūka atklājuma pasaulē nesēja lomu, taču kāds viņa pusdraugs-puspaziņa, kas vēlas kļūt par ASV prezidentu, personīgās popularitātes uzlabošanas labad uzsāk tādu kā krusta karu pret mūku un futurologu Robertu. Tikai viens jauns ideālists, kas iepriekš vadījis prezidenta kandidāta kampaņu, ņemas Robertu aizstāvēt, bet šīs jaunās teorijas pretinieku visā pasaulē ir pārāk daudz, kas beigu beigās noved pie mūka un Roberta nāves.
Es saprotu, ko Aitmatovs ar šo romānu man kā lasītājam vēlas pateikt, un lielā mērā es pat varu piekrist viņa viedoklim. Bet tas viss ir saistīts ar vienu nopietnu problēmu - man ne pārāk patīk veids, kā viņš to saka. Šajā romānā manā uztverē ir mazliet pārlieku daudz kaut kāda pseidorietumnieciskuma - proti, krievu autora mēģinājumu izlikties par citas kultūras pārstāvi, kas īsti labus rezultātus nedod, kas vismaz man visā romāna garumā rada tādu kā uzspēlētības sajūtu (līdzīgi, kā tas parasti raksturīgs padomju zinātniskajai fantastikai). Tāpat gribētos atzīmēt, ka Aitmatovs ļoti minimāli šajā romānā pievēršas izklāstam tam, kā īsti tie visi zinātniskie brīnumi, kas šeit parādās, realizējas. Proti, man vismaz rodas sajūta, ka Aitmatovs no sci-fi tematikas faktiski ir stipri patālu un īsti labi nezina, par ko viņš šeit raksta (kas pats par sevi nav nekas slikts, bet romāna credibility neuzlabo). Vēl viens faktors, kas man liedza šo romānu izbaudīt pilnībā, bija tas, ka šī romāna personāži ir diezgan klišejiski un nesaistoši (tipiskākais piemērs ir Roberta sieva Džesija, kas ir tipisks Holivudas kino lentes otrā plāna personāžs). Kopumā romāns manas uz sevi liktās cerības neattaisnoja, tas acīmredzami pretendē uz intelektuālās, ja ne filozofiskās literatūras plauktiņu, bet patiesībā nedz no intelektuālisma, nedz filozofijas nekā diža tajā nav, pietiekami triviālas domas ieteiptas ne pārāk oriģinālās drānās, tā es varētu šo romānu raksturot.
"Kasandras zīmē" Aitmatovs pievērsies zinātniskās fantastikas apvienojumam ar stāstu par Pestītāju. Galvenais tās varonis ir kāds amerikāņu futurologs vārdā... hmm, kā tad viņu īsti sauca... Roberts vai? Labi, pieņemsim, ka Roberts. Viņš ir ļoti veiksmīgs futurologs (smieklīga nozare manā uztverē) līdz brīdim, kad kāds krievu kosmiskais mūks paziņo par savu sensacionālu atklājumu - tā sauktajiem Kasandras embrijiem. Proti, embrijiem, kas caur īpašu punktu savas topošās mātes pierē paziņo, ka viņi nevēlas nākt pasaulē, jo viņos ir pārāk daudz no iepriekšējām paaudzēm pārmantoto negāciju, kas varētu vēlāk radīt globālu ļaunumu. Futurologs Roberts uzņemas šī mūka atklājuma pasaulē nesēja lomu, taču kāds viņa pusdraugs-puspaziņa, kas vēlas kļūt par ASV prezidentu, personīgās popularitātes uzlabošanas labad uzsāk tādu kā krusta karu pret mūku un futurologu Robertu. Tikai viens jauns ideālists, kas iepriekš vadījis prezidenta kandidāta kampaņu, ņemas Robertu aizstāvēt, bet šīs jaunās teorijas pretinieku visā pasaulē ir pārāk daudz, kas beigu beigās noved pie mūka un Roberta nāves.
Es saprotu, ko Aitmatovs ar šo romānu man kā lasītājam vēlas pateikt, un lielā mērā es pat varu piekrist viņa viedoklim. Bet tas viss ir saistīts ar vienu nopietnu problēmu - man ne pārāk patīk veids, kā viņš to saka. Šajā romānā manā uztverē ir mazliet pārlieku daudz kaut kāda pseidorietumnieciskuma - proti, krievu autora mēģinājumu izlikties par citas kultūras pārstāvi, kas īsti labus rezultātus nedod, kas vismaz man visā romāna garumā rada tādu kā uzspēlētības sajūtu (līdzīgi, kā tas parasti raksturīgs padomju zinātniskajai fantastikai). Tāpat gribētos atzīmēt, ka Aitmatovs ļoti minimāli šajā romānā pievēršas izklāstam tam, kā īsti tie visi zinātniskie brīnumi, kas šeit parādās, realizējas. Proti, man vismaz rodas sajūta, ka Aitmatovs no sci-fi tematikas faktiski ir stipri patālu un īsti labi nezina, par ko viņš šeit raksta (kas pats par sevi nav nekas slikts, bet romāna credibility neuzlabo). Vēl viens faktors, kas man liedza šo romānu izbaudīt pilnībā, bija tas, ka šī romāna personāži ir diezgan klišejiski un nesaistoši (tipiskākais piemērs ir Roberta sieva Džesija, kas ir tipisks Holivudas kino lentes otrā plāna personāžs). Kopumā romāns manas uz sevi liktās cerības neattaisnoja, tas acīmredzami pretendē uz intelektuālās, ja ne filozofiskās literatūras plauktiņu, bet patiesībā nedz no intelektuālisma, nedz filozofijas nekā diža tajā nav, pietiekami triviālas domas ieteiptas ne pārāk oriģinālās drānās, tā es varētu šo romānu raksturot.
2008-03-30
comments powered by Disqus