Šī filma vēsta pamatā par pēdējiem viņa dzīves mēnešiem un to, kā kāds celtnieks vārdā Frenks viņu nogalināja. Jāatzīst, ka es no šīs filmas biju gaidījis vairāk, jo nebiju iepriekš nekur dzirdējis, ka tā tik maz vēstīs par mūziku un ka tajā pat neskanēs neviena dziesma Stones izpildījumā, vien dažas dziesmas, kuras viņi arī ir spēlējuši (pat ne viņu dziesmu kaveri). Filmas atmosfēra gan ir ļoti tipiski autentiska 60to gadu beigu stilā un aktieri, kas atveido Ričardu un Džegeru šķiet ideāli piemeklēti, bet filma kā tāda mani sevišķi neuzrunāja, šī ir viena no tām kino lentēm, kuras tu noskaties un īsti nesaproti, vai filmas veidotāji ar to ir vēlējušies kaut ko pateikt vai nav. Nu, ok, pieņemsim, ka Džonss tika nogalināts. Un kas par to? Ņemot vērā, ka viņš jau bija izslēgts no grupas un nekas neliecināja, ka viņš varētu sākt veiksmīgu solo karjeru, viņa nāve diez vai būtu pielīdzināma pārējo "kluba 27" biedru nāvei. Viņš nevarētu kā Džimijs Hendrikss, Dženisa Džoplina un Džims Morisons apgriezt pasauli otrādi. Džonss bija gluži vienkāršs puisis, kas bija sajūsmā par amerikāņu blūzu un kuram ne pārāk patika rokenrols. Un viņš spriežot pēc filmas nebija arī īpaši jauks cilvēks.
Bet kāds cilvēks viņš lai arī nebūtu, es no šīs filmas patiešām visvairāk gaidīju daudz labas mūzikas, bet tieši tās tur nebija. Līdz ar to tā bija gluži vienkārša diezgan garlaicīga filma.