Naomi
Lielu daļu šī romāna izlasīju šorīt, stāvot rindā pie PMLP durvīm. Nezinu, vai tas ir būtisks faktors, bet tomēr vismaz kaut kāds labums šādai rindā stāvēšanai ir - tajā var labi palasīt, tur nav vārdam vietas.
"Naomi" ir romāns, kas savulaik (cik saprotu) Japānā sacēla baisāko skandālu sava provokatīvi seksuālā satura dēļ. Protams, no mūsdienu viedokļa raugoties, nekā provokatīvi seksuāla tajā nav, bet tas ir cits stāsts.
Romāna galvenais varonis Dziro ir vidusšķiras japānis, kas paņem par savu apkalpotāju (un ilgtermiņa plānā - par sievu) kādu vienkāršu 15 gadus vecu meiteni, kas strādā par apkalpotāju kādā ieskrietuvē. Dziro plāns ir padarīt Naomi par augstākās sabiedrības dāmu, ar kuru viņam būtu prestiži rādīties sabiedrībā un kas ievērojami paceltu viņa paša akcijas. Viņš saprot, ka labu aprindu šādu sievieti viņam "nepacelt" - viņš nav nedz bagāts, nedz izskatīgs, bet jauniņā Naomi šajā gadījumā izrādās viņam kā ideāls variants, turklāt viņa ir skaista un pat nedaudz līdzīga eiropietei, tas ir - viss par ko viņš ir sapņojis. Diezgan ātri gan Dziro sāk nojaust, ka Naomi par smalku dāmu nekļūs - audzināšanai un raksturs viņai tam galīgi nav piemēroti, bet viņš jaunajā sievietē ir tik ļoti samīlējies, ka neko nevar padarīt. Un tā nu Naomi sāk viņu "izmantot" arvien smagāk un smagāk, līdz Dziro pārvēršas par absolūtu lupatu.
Kas mani šī romāna sakarā smīdināja, ir tas, ka Naomi tēls kļuva par vadmotīvu sieviešu cīņai par emancipāciju Japānā, ka sievietes Naomi saskatīja brīvu mūsdienu sievieti, kas nepakļaujas katrai sīkākajai vīrieša iegribai. Kas tur ir smieklīgi? Tas, ka Naomi nav nekāda brīva un emancipēta sieviete, bet gan vienkārši stipri vieglas uzvedības būtne, kura ir brīva par seksu vai kaut kā tamlīdzīgi. Proti, tur nav nekādas emancipācijas. Jā, patiesību sakot man Naomi tēls pārmērīgi stipri nepatika un Dziro kaitināja ar savu bezmugurkaulnieka eksistenci, ka šo romānu gluži baudīt nevarēju. Nav jau tā, ka man patiktu stipri un klasiski varoņi, bet... Naomi uzvedība ikvienā situācijā romānā ir pārāk tizla, lai es varētu ar prātu aptvert, kāpēc Dziro vajadzēja viņā tik traki ieķerties un ar ko viņa tā valdzināja pārējos vīriešus. Anyway, šis romāns vispār absolūti nav radīts man, jo visa tā tematika, viss tā saturs gandrīz izteikti kliedz - Žakē, tev tas nav jālasa! Tu neesi tas cilvēks, kas šo romānu lasot raudās vai smiesies. Un kāds tur brīnums - šo grāmatu taču uzdāvināja Lienčai, nevis man.
"Naomi" ir romāns, kas savulaik (cik saprotu) Japānā sacēla baisāko skandālu sava provokatīvi seksuālā satura dēļ. Protams, no mūsdienu viedokļa raugoties, nekā provokatīvi seksuāla tajā nav, bet tas ir cits stāsts.
Romāna galvenais varonis Dziro ir vidusšķiras japānis, kas paņem par savu apkalpotāju (un ilgtermiņa plānā - par sievu) kādu vienkāršu 15 gadus vecu meiteni, kas strādā par apkalpotāju kādā ieskrietuvē. Dziro plāns ir padarīt Naomi par augstākās sabiedrības dāmu, ar kuru viņam būtu prestiži rādīties sabiedrībā un kas ievērojami paceltu viņa paša akcijas. Viņš saprot, ka labu aprindu šādu sievieti viņam "nepacelt" - viņš nav nedz bagāts, nedz izskatīgs, bet jauniņā Naomi šajā gadījumā izrādās viņam kā ideāls variants, turklāt viņa ir skaista un pat nedaudz līdzīga eiropietei, tas ir - viss par ko viņš ir sapņojis. Diezgan ātri gan Dziro sāk nojaust, ka Naomi par smalku dāmu nekļūs - audzināšanai un raksturs viņai tam galīgi nav piemēroti, bet viņš jaunajā sievietē ir tik ļoti samīlējies, ka neko nevar padarīt. Un tā nu Naomi sāk viņu "izmantot" arvien smagāk un smagāk, līdz Dziro pārvēršas par absolūtu lupatu.
Kas mani šī romāna sakarā smīdināja, ir tas, ka Naomi tēls kļuva par vadmotīvu sieviešu cīņai par emancipāciju Japānā, ka sievietes Naomi saskatīja brīvu mūsdienu sievieti, kas nepakļaujas katrai sīkākajai vīrieša iegribai. Kas tur ir smieklīgi? Tas, ka Naomi nav nekāda brīva un emancipēta sieviete, bet gan vienkārši stipri vieglas uzvedības būtne, kura ir brīva par seksu vai kaut kā tamlīdzīgi. Proti, tur nav nekādas emancipācijas. Jā, patiesību sakot man Naomi tēls pārmērīgi stipri nepatika un Dziro kaitināja ar savu bezmugurkaulnieka eksistenci, ka šo romānu gluži baudīt nevarēju. Nav jau tā, ka man patiktu stipri un klasiski varoņi, bet... Naomi uzvedība ikvienā situācijā romānā ir pārāk tizla, lai es varētu ar prātu aptvert, kāpēc Dziro vajadzēja viņā tik traki ieķerties un ar ko viņa tā valdzināja pārējos vīriešus. Anyway, šis romāns vispār absolūti nav radīts man, jo visa tā tematika, viss tā saturs gandrīz izteikti kliedz - Žakē, tev tas nav jālasa! Tu neesi tas cilvēks, kas šo romānu lasot raudās vai smiesies. Un kāds tur brīnums - šo grāmatu taču uzdāvināja Lienčai, nevis man.
2008-04-11
comments powered by Disqus