27 Dresses
Jaunā Amerikas Bolivudas filma "27 Dresses" ir viena no tām lentēm, kuras romantiskās komēdijas žanram ir devušas tā slikto slavu un turpina šo faktiski pilnīgi normālo kino mākslas novirzienu padarīt par arvien lielāku un bezcerīgāku kaku.
"Klasiskā" amerikāņu romantiskā komēdija izvēlas vienu no diviem virzieniem:
Šī konkrētā filma atbilst otrajai kategorijai - tu vari mani nosist, bet šajā filmā humora mēģinājumi parādās labi ja reizi piecās minūtēs, lielākā daļa laika starp jokiem ir tipisks "sieviešu kino" sūds. Jā - ši ir viena no tām filmām, kuras sievietes trakiem bariem skrien skatīties uz visas pasaules kinoteātriem, lai novērtētu tērpus un papriecātos par smukajiem vīriešiem.
Filmas galvenā varone Džeina ir ļoti nesavtīga sieviete, kas bijusi par līgavas māsu 27 savu draudzeņu kāzās un kurai savas personīgās dzīves nav, jo viņa gadiem ilgi ir iemīlējusies savā priekšniekā, kuram viņa kautrējas atklāt savu kaislību (kaut kur stipri redzēta situācija, slinkums mēģināt atcerēties, kurā no līdzīgajām filmām tas ir bijis). Taču te gadās ķibele - priekšnieks iemīlas viņas seksuālajā māsā Tesā, kura lai atstātu uz šo tipu iespaidu, samelo pilnīgi visu par sevi, lai būtu viņam "līdzīga". Tikām Džeinā ieķēries kāzu reportieris Kevins, kurš ļoti labi raksta par kāzām, bet pats par tām nav sajūsmā.
Protams, filma iziet no ģimenes kino kanona, ka nekas skaistāks šai pasaulē par kāzām nav iespējams. Yeah, sure. Un līdz ar to pat ciniķis Kevins (šādās filmās cinisms nekad netiek vērtēts pozitīvi) izrādās, ka patiesībā tomēr kāzas mīl, vienkārši viņam ir trauma, ka viņa līgava viņu pameta pie altāra ar viņa labāko draugu. Tas taču ir skaidrs - ikviens cilvēks mīl kāzas. Līdz ar to, protams, filma nonāk iekšējās pretrunās pati ar sevi - Kevins iepriekš izsaka perfekti valīdus argumentus par "marriage industry", par to, kā cilvēki uz kāzām dāvina un saņem dāvanās absolūti nevajadzīgus mēslus tikai tāpēc, ka to "ir pieņemts dāvināt", proti, kompānijām, kas no tā pārtiek, tas ir izdevīgi (piebilde - šo visu nevajadzētu uzvert personiski, ja TU es bijis manās un Lienčas kāzās, mums neviens lietussargu turētāju gaiļa formā neuzdāvināja!). Un, protams, ka šī ir no tām filmām, kuras beigās pat "sliktā" varone Tesa atklājas, ka viņa nemaz nav tik ļauna, viņa vienkārši ir spiesta par tādu reizēm būt, jo viņas dzīve citādi ir nelaimīga, un mums kā skatītājiem ir viņa jāiemīl. Atkal jāsaka - yeah, sure!
Protams, filmā ir kaudzēm stulbo pārpratumu, kas rodas romantiskajās komēdijās un kurus neviens nespēj savlaicīgi novērst. Vēl te ir viens elements, par ko jau pirms vairāk kā simts gadiem ņirgājās Džeroms K. Džeroms - jautrā iedzeršana. Proti, Kevinam un Džeinai izdodas atturību savās attiecībās pārvarēt, pamatīgi pietempjoties viskiju un tad uz bāra letes kopā dziedot Eltona Džona "Bennie and the Jets", turklāt visi pārējie bārā klāt esošie viņiem fano līdzi un nākamajā dienā apsveic ar lielisko performanci (without fucking sarcasm!). Jā, iereibuši cilvēki vienmēr ir jautri un priecīgi, nekad nav drūmi un agresīvi un pēc pamatīgas dropes divi nerūdīti cilvēki nākamajā rītā jūtas lieliski.
Vai es pieminēju, ka līdzās citām negatīvajām īpašībām šī filma ir garlaicīga un nesmieklīga? Laikam, jā, bet varu to atkārtot - tā nav nekāda komēdija, jo lielākoties te vispār nav par ko smieties. Personāži ir absolūti klišejiski, situācijas - stulbas. Ok, daži dialogi ir tīri ok, bet lielum liela daļa šīs filmas ir absolūti bezjēdzīga un intelektuālais ekvivalents "Kosmopoļiten" lasīšanai. Ja "Devil Wears Prada" bija vismaz viena pozitīva iezīme - Šārona Stouna ir izcila aktrise, tad šī filma ir tikai nedaudz labāka par "Because I said so". Ar ko labāka? Ar to, ka vismaz dažas reizes filmas gaitā pasmaidīju.
"Klasiskā" amerikāņu romantiskā komēdija izvēlas vienu no diviem virzieniem:
- ar lielu daudzumu stulbu peņu un pirdienu joku;
- gandrīz vispār bez jokiem.
Šī konkrētā filma atbilst otrajai kategorijai - tu vari mani nosist, bet šajā filmā humora mēģinājumi parādās labi ja reizi piecās minūtēs, lielākā daļa laika starp jokiem ir tipisks "sieviešu kino" sūds. Jā - ši ir viena no tām filmām, kuras sievietes trakiem bariem skrien skatīties uz visas pasaules kinoteātriem, lai novērtētu tērpus un papriecātos par smukajiem vīriešiem.
Filmas galvenā varone Džeina ir ļoti nesavtīga sieviete, kas bijusi par līgavas māsu 27 savu draudzeņu kāzās un kurai savas personīgās dzīves nav, jo viņa gadiem ilgi ir iemīlējusies savā priekšniekā, kuram viņa kautrējas atklāt savu kaislību (kaut kur stipri redzēta situācija, slinkums mēģināt atcerēties, kurā no līdzīgajām filmām tas ir bijis). Taču te gadās ķibele - priekšnieks iemīlas viņas seksuālajā māsā Tesā, kura lai atstātu uz šo tipu iespaidu, samelo pilnīgi visu par sevi, lai būtu viņam "līdzīga". Tikām Džeinā ieķēries kāzu reportieris Kevins, kurš ļoti labi raksta par kāzām, bet pats par tām nav sajūsmā.
Protams, filma iziet no ģimenes kino kanona, ka nekas skaistāks šai pasaulē par kāzām nav iespējams. Yeah, sure. Un līdz ar to pat ciniķis Kevins (šādās filmās cinisms nekad netiek vērtēts pozitīvi) izrādās, ka patiesībā tomēr kāzas mīl, vienkārši viņam ir trauma, ka viņa līgava viņu pameta pie altāra ar viņa labāko draugu. Tas taču ir skaidrs - ikviens cilvēks mīl kāzas. Līdz ar to, protams, filma nonāk iekšējās pretrunās pati ar sevi - Kevins iepriekš izsaka perfekti valīdus argumentus par "marriage industry", par to, kā cilvēki uz kāzām dāvina un saņem dāvanās absolūti nevajadzīgus mēslus tikai tāpēc, ka to "ir pieņemts dāvināt", proti, kompānijām, kas no tā pārtiek, tas ir izdevīgi (piebilde - šo visu nevajadzētu uzvert personiski, ja TU es bijis manās un Lienčas kāzās, mums neviens lietussargu turētāju gaiļa formā neuzdāvināja!). Un, protams, ka šī ir no tām filmām, kuras beigās pat "sliktā" varone Tesa atklājas, ka viņa nemaz nav tik ļauna, viņa vienkārši ir spiesta par tādu reizēm būt, jo viņas dzīve citādi ir nelaimīga, un mums kā skatītājiem ir viņa jāiemīl. Atkal jāsaka - yeah, sure!
Protams, filmā ir kaudzēm stulbo pārpratumu, kas rodas romantiskajās komēdijās un kurus neviens nespēj savlaicīgi novērst. Vēl te ir viens elements, par ko jau pirms vairāk kā simts gadiem ņirgājās Džeroms K. Džeroms - jautrā iedzeršana. Proti, Kevinam un Džeinai izdodas atturību savās attiecībās pārvarēt, pamatīgi pietempjoties viskiju un tad uz bāra letes kopā dziedot Eltona Džona "Bennie and the Jets", turklāt visi pārējie bārā klāt esošie viņiem fano līdzi un nākamajā dienā apsveic ar lielisko performanci (without fucking sarcasm!). Jā, iereibuši cilvēki vienmēr ir jautri un priecīgi, nekad nav drūmi un agresīvi un pēc pamatīgas dropes divi nerūdīti cilvēki nākamajā rītā jūtas lieliski.
Vai es pieminēju, ka līdzās citām negatīvajām īpašībām šī filma ir garlaicīga un nesmieklīga? Laikam, jā, bet varu to atkārtot - tā nav nekāda komēdija, jo lielākoties te vispār nav par ko smieties. Personāži ir absolūti klišejiski, situācijas - stulbas. Ok, daži dialogi ir tīri ok, bet lielum liela daļa šīs filmas ir absolūti bezjēdzīga un intelektuālais ekvivalents "Kosmopoļiten" lasīšanai. Ja "Devil Wears Prada" bija vismaz viena pozitīva iezīme - Šārona Stouna ir izcila aktrise, tad šī filma ir tikai nedaudz labāka par "Because I said so". Ar ko labāka? Ar to, ka vismaz dažas reizes filmas gaitā pasmaidīju.
2008-04-18
comments powered by Disqus