Kazhes pierakstu burtnīca

Astoņdesmito gadu Alice Cooper jāsaka, ka nebija vecis ar lieliem pautiem, lai arī viņš pats varbūt domāja otrādi. Tekstuāli viņš varbūt uzdrīkstējās teikt dažādas lietas, kas varēja aizvainot vecomāti un tēvoci Semu, bet muzikāli "Raise your fist and yell" ir ieraksts, kuram visvairāk līdzības ir ar Motley Crue "daiļradi". Vai kārtīgs smagais rokeris ierakstītu kaut ko tik popsīgu kā "Lock me up"? Kūpers gan šajā dziesmā apgalvo, ka viņš ir šausmīgi nežēlīgs un mežonīgs, un brīvdomājošs, bet piedziedājums "If you don`t like it you can lock me up - Who oh ooh ho!" pārāk līdzinās Def Leppard mūzikai, lai es to varētu nosaukt par kaut nedaudz drosmīgu. Vispār viņa astoņdesmito gadu ieraksti ir stipri vienveidīgi, pārmērīgi nopulēti un uz lipīgiem piedziedājumiem balstīti. Melodijas ir gaužām primitīvas, ģitāras - pārāk savaldītas, teksti lielākoties tikai provokatīvi provokācijas pēc, nevis patiešām spēcīgi. Protams, šis ieraksts nav ne tuvu tik pensionāriem draudzīgs kā "Trash", bet vienlaikus tas nav ne tuvu Kūpera labāko albūmu top desmitniekam. Faktiski - viens no tiem ierakstiem viņa karjerā, bez kuriem tu un es lieliski varētu iztikt, turklāt neviena šī ieraksta dziesma nav tāda, ka tikai tās dēļ šo albūmu būtu vērts iegādāties. Ok, "Freedom" ir pietiekami laba kompozīcija, bet tai vajadzētu Kūpera deviņdesmito gadu beigu aranžējumu, nevis astoņdesmito gadu un varbūt tad to varētu iekļaut viņa labāko dziesmu box setā, bet tā kā tas ir šeit - visi viņa stipri atbaidošie stāsti par vardarbību neko spēcīgu iespaidu nerada un vismaz mani neatstāj sajūta, ka viss, par ko Kūpers dzied, ir absolūts farss un ne pārāk veiksmīga B klases šausmeņu parodija.