Rokupācija
Kurš gan nezina Uldi Rudaku? Diez vai par kādu citu cilvēku mūsdienu Latvijā klīst tik daudz dažādu folkloras stāstu kā par Rudaku, un diez vai pat Kaupera attēls ir rotājis tik daudzus t-kreklus kā Rudaka fotoportrets. Protams, lielos daudzumos stāsti iz sērijas "Rudaka piedzīvojumi ar gāzes plīti", "Rudaka piedzīvojumi ar pazušanu" un tamlīdzīgie var šķist izdomāti vai arī vienkārši apnicīgi, bet nevar noliegt, ka tieši Rudaks droši vien ir Latvijā visspilgtākais "sex, drugs & rock`n`roll" dzīves filozofijas sekotājs.
Grāmatas apakšvirsraksts, kas "Rokupāciju" dēvē par "Latvijas rokmūzikas vēsturi", protams, ir galīgi garām, jo tas nebūtu Rudaks, kas rakstītu "vēstures" grāmatu. Stingra hronoloģija, svarīgāko notikumu izcelšana pār mazāk svarīgiem, faktu prioritāte pār emocijām, tas viss būtu absolūti ne-rudacīgi. Līdz ar to precīzāk šo grāmatu varētu raksturot sekojoši: norises Ulda Rudaka dzīvē Latvijas rokmūzikas kontekstā.
Līdz ar augstāk minēto nostādni, ir skaidrs, ka grāmatā salīdzinoši maz uzmanības tiek pievērsts tiem Latvijas mūziķiem, ar kuriem Rudaks bijis mazāk saistīts (t.i., mazāk kopā lietojis dažādas atkarību izraisošas vielas), bet vairāk tādiem, kuru dzīves ar Ulda dzīvi savijušās kopā. Atbilstoši viņiem veltītajam grāmatas apjomam, droši vien, varētu secināt, ka nepārprotami nozīmīgākie cilvēki Latvijas mūzikā pēdējās desmitgadēs ir bijuši "Inokentija Mārpla" līderis Raimonds Lagimovs (Dambis) un NSRD dalībnieks Hardijs Lediņš. Nē, sava vieta atrodas arī "Līviem", "Pērkonam", "Prāta vētrai", "Hospitāļu ielai" un citiem, bet Dambis tāpat paliek nepārspēts.
Līdz ar to vajadzētu pieminēt arī, ka tā Latvijas rokmūzika, kuru apraksta Rudaks, lielākoties nav tā Latvijas rokmūzika, kuru var dzirdēt pa radio (protams, ar izņēmumiem), bet gan tāda, kas vairāk tuva underground subkultūrai.
Kur ir šīs grāmatas plusi? Šeit. Proti, Rudaks ir tiešām "visā tajā iekšā", līdz ar to viņa skatījums uz .LV mūziku ir pietiekami tiešs un nepatapināts. Viņš neizskaistina. Viņš raksta saistoši un viegli lasāmi (kā nekā stāžs šajā jomā viņam arī ir pietiekams). Es uzzināju daudz jauna un saistoša.
Bet grāmatai ir arī acīmredzami trūkumi. Lielākais no tiem ir tas, ka apmēram puse grāmatas ir faktiski 1:1 pārliktas Rudaka intervijas ar dažādām grupām, kas tapušas viņa darba "Dienā" ietvaros, līdz ar to: a) par šo tēmu aptverošo laiku viņa grāmata minimāli dod iespēju uztvert "the big picture"; b) daudz uzmanības tiek veltīts tādiem "mūziķiem", kuri manā uztverē absolūti nav pieminēšanas vērti. Ok, es saprotu, ka grupa "Depo" ir ievērojama - viņu dziesmu spēlēja Džons Pīls (ko Rudaks gan nepiemin), bet vai tikpat pieminēšanas būtu vērtas "Saare", "Crowd", "Soundarcade", "Bardo Splash", Ladybird, Dons, "Re:public", "The Mundane" un vēl virkne nosacīti B-klases grupu. Nē, es nevēlos teikt neko sliktu par kādu no šiem izpildītājiem, bet manā subjektīvajā uztverē šādā grāmatā vajadzētu būt vieta vien muzikālām parādībām, kas izturējušas laika pārbaudi, apliecinot savu vērtību, bet mūziķiem, kam aiz jostas ir maksimums 1 albums un neliela pieredze vietējās mūzikas festivālos varētu veltīt arī mazāk uzmanības.
Citādi sanāk tā, ka Rudaks neko neraksta nedz par "Menuetu", nedz "Zodiac", tikai starp citu piemin "Bet Bet" un "Credo" (lai arī abas šīs grupas mani īpaši nesaista), stipri sausi apraksta "Jaunu mēnesi", bet Ladybird tiek aprakstīta veselas nodaļas garumā.
Tā nu sanāk, ka grāmata sākot ar apmēram savu vidu ir ne pārāk interesanta (un savu anti-kulmināciju tā sasniedz klišejiskajā Rudaka aprakstā, kurā viņš satiek mirušos mūziķus - savus elkus).
Protams, ar visiem saviem trūkumiem šī grāmata ir tāds kā piemineklis Latvijas nekomerciālajai mūzikai un droši vien neko līdzīgu "Rokupācijai" neviens izņemot Rudaku uzrakstīt nespētu.
Grāmatas apakšvirsraksts, kas "Rokupāciju" dēvē par "Latvijas rokmūzikas vēsturi", protams, ir galīgi garām, jo tas nebūtu Rudaks, kas rakstītu "vēstures" grāmatu. Stingra hronoloģija, svarīgāko notikumu izcelšana pār mazāk svarīgiem, faktu prioritāte pār emocijām, tas viss būtu absolūti ne-rudacīgi. Līdz ar to precīzāk šo grāmatu varētu raksturot sekojoši: norises Ulda Rudaka dzīvē Latvijas rokmūzikas kontekstā.
Līdz ar augstāk minēto nostādni, ir skaidrs, ka grāmatā salīdzinoši maz uzmanības tiek pievērsts tiem Latvijas mūziķiem, ar kuriem Rudaks bijis mazāk saistīts (t.i., mazāk kopā lietojis dažādas atkarību izraisošas vielas), bet vairāk tādiem, kuru dzīves ar Ulda dzīvi savijušās kopā. Atbilstoši viņiem veltītajam grāmatas apjomam, droši vien, varētu secināt, ka nepārprotami nozīmīgākie cilvēki Latvijas mūzikā pēdējās desmitgadēs ir bijuši "Inokentija Mārpla" līderis Raimonds Lagimovs (Dambis) un NSRD dalībnieks Hardijs Lediņš. Nē, sava vieta atrodas arī "Līviem", "Pērkonam", "Prāta vētrai", "Hospitāļu ielai" un citiem, bet Dambis tāpat paliek nepārspēts.
Līdz ar to vajadzētu pieminēt arī, ka tā Latvijas rokmūzika, kuru apraksta Rudaks, lielākoties nav tā Latvijas rokmūzika, kuru var dzirdēt pa radio (protams, ar izņēmumiem), bet gan tāda, kas vairāk tuva underground subkultūrai.
Kur ir šīs grāmatas plusi? Šeit. Proti, Rudaks ir tiešām "visā tajā iekšā", līdz ar to viņa skatījums uz .LV mūziku ir pietiekami tiešs un nepatapināts. Viņš neizskaistina. Viņš raksta saistoši un viegli lasāmi (kā nekā stāžs šajā jomā viņam arī ir pietiekams). Es uzzināju daudz jauna un saistoša.
Bet grāmatai ir arī acīmredzami trūkumi. Lielākais no tiem ir tas, ka apmēram puse grāmatas ir faktiski 1:1 pārliktas Rudaka intervijas ar dažādām grupām, kas tapušas viņa darba "Dienā" ietvaros, līdz ar to: a) par šo tēmu aptverošo laiku viņa grāmata minimāli dod iespēju uztvert "the big picture"; b) daudz uzmanības tiek veltīts tādiem "mūziķiem", kuri manā uztverē absolūti nav pieminēšanas vērti. Ok, es saprotu, ka grupa "Depo" ir ievērojama - viņu dziesmu spēlēja Džons Pīls (ko Rudaks gan nepiemin), bet vai tikpat pieminēšanas būtu vērtas "Saare", "Crowd", "Soundarcade", "Bardo Splash", Ladybird, Dons, "Re:public", "The Mundane" un vēl virkne nosacīti B-klases grupu. Nē, es nevēlos teikt neko sliktu par kādu no šiem izpildītājiem, bet manā subjektīvajā uztverē šādā grāmatā vajadzētu būt vieta vien muzikālām parādībām, kas izturējušas laika pārbaudi, apliecinot savu vērtību, bet mūziķiem, kam aiz jostas ir maksimums 1 albums un neliela pieredze vietējās mūzikas festivālos varētu veltīt arī mazāk uzmanības.
Citādi sanāk tā, ka Rudaks neko neraksta nedz par "Menuetu", nedz "Zodiac", tikai starp citu piemin "Bet Bet" un "Credo" (lai arī abas šīs grupas mani īpaši nesaista), stipri sausi apraksta "Jaunu mēnesi", bet Ladybird tiek aprakstīta veselas nodaļas garumā.
Tā nu sanāk, ka grāmata sākot ar apmēram savu vidu ir ne pārāk interesanta (un savu anti-kulmināciju tā sasniedz klišejiskajā Rudaka aprakstā, kurā viņš satiek mirušos mūziķus - savus elkus).
Protams, ar visiem saviem trūkumiem šī grāmata ir tāds kā piemineklis Latvijas nekomerciālajai mūzikai un droši vien neko līdzīgu "Rokupācijai" neviens izņemot Rudaku uzrakstīt nespētu.
2008-05-02
comments powered by Disqus