Par pupuķi

2008-05-09

Reiz dzīvoja kāds pupuķis. Tas lidinājās pa mežiem, vīteroja, pārojās egļu galotnēs, ēda kāpurus un vispār uzvedās kā tas pupuķu starpā parasti. Protams, varbūt pupuķi nemaz nelidinās mežos, nevītero, nepārojas egļu galotnēs un neēd kāpurus, bet ir putni, kas tā dara. Un tāds bija šis putns. Pilnīgi iespējams, ka tas nemaz nebija pupuķis. Varētu padomāt, ka demokrātiskajā pasaulē tik svarīgi būtu tas, no kādas olas tu esi izšķīlies – pupuķa, zvirbuļa vai krokodila. Ja tu sev esi pupuķis, tad tas arī ir pats svarīgākais.

Tātad, šis pupuķis – sauksim viņu par Pēteri – dzīvoja laimīgu pupuķa dzīvi, kuru gan reizēm traucēja lielākie plēsoņas, bads un nebeidzamais Latvijas lietus. Tomēr citādi viņš bija tik laimīgs, cik vien pupuķis vārdā Pēteris (ja viņš, protams, ir pupuķis) var būt. Pastāvīga darba un ienākumu avotu viņam nebija, sociālo nodokli viņš nemaksāja un par valsts ārpolitiku nelikās ne zinis. Arī televizora pupuķim Pēterim nebija, tāpēc viņš nezināja ne to, cik bērnu miris kārtējā kataklizmā Āfrikā, ne to, kurš politiķis atkal bija nospēris badā mirstošai sievietei pēdējo šķēli maizes.

Taču šis nebūtu stāsts, ja Pētera dzīvē kādu dienu neienāktu nepatīkamas pārmaiņas. Nē, es jau varētu rakstīt nebeidzami par to, kā Pēteris pārojās egļu galotnēs un lobīja čiekurus, bet problēma ir tajā, ka es neko nezinu par putniem. Es pat pupuķi nekad neesmu redzējis, kā lai es zinu, kādi ir tā sezonālās uzvedības ieradumi un pārošanās rituāli? Turklāt – stāsts bez sarežģījuma ir kaka ne stāsts. To es tev varu pačukstēt, ka pretējā gadījumā jau otrās rindkopas vidū tu būtu jau šo stāstu pārstājis lasīt. Ja nu tu tiešām pārstāji lasīt un nosviedi šo tekstu malā, tad varu tev pateikt tikai vienu: tev ir šķībi zobi un paduses smird pēc Hirosimas! Bet citādi – tu esi foršs cilvēks un reizēm es tevi pat mīlu. Taču tagad – atpakaļ pie pupuķa Pētera.

Kādu dienu mežā ieradās lauva un paziņoja, ka viņš esot visu zvēru ķēniņš. Ko ziemeļu valsts mežā darīja lauva, tas, protams, ir labs jautājums. Tāpēc uz to šoreiz neatbildēšu. Kā jau varēja gaidīt, vairums zvēru par jauno ķēniņu nelikās ne zinis – kā māca Vonnegūts: neliecies par ķeizaru ne zinis, ķeizaram nav ne mazākās nojautas, kas patiesībā notiek. Tā darīja gan purva krupis, gan gudrā glodene, gan pelēkais vilks. Taču bija arī kāda mazāka zvēru grupa, kuru vadīja aklais bebrs Mārtiņš, kurai pret jauno valsts iekārtu bija iebildumi. Kāda, vēl pie joda monarhija? Ko tas svešo zemju blandoņa pazaudējis mūsu mežā, darot grūtas mūsu pusaugu meitas? - tā kurnēja vairākas bebra pamudinātas ežu mātes. Revolūcija meža valstībā tomēr nenotika, jo visai drīz lauva aprija bebru Mārtiņu, bet kādreizējie bebra atbalstītāji paklīda kur nu kurais.

Tu vaicāsi – bet ko šajā sakarā darīja pupuķis Pēteris? Kurā pusē viņš nostājās, ko atbalstīja, ko nodeva?

Pupuķis Pēteris, kas baidījās, ka arī pret viņu varētu vērsties ķēniņa lauvas represīvi autoritārais aparāts (rīkle), šajā situācijā rada tikai vienu risinājumu. Proti, viņš pārdēvējās par balodi Rūdolfu un pārcēlās uz pilsētu. Tagad viņš lidinās pa elektrības stabiem, pogo, pārojas pažobelēs, ēd drupačas un uzvedas kā tas baložu starpā parasts. Protams, reizēm uznāk bads vai lielāki plēsoņas, bet Rūdolfs ir laimīgs. Cik nu laimīgs var būt pupuķis, kas varbūt nemaz nav pupuķis, bet tagad vēl ir spiests uzdoties par balodi.

P.S. Vai tu spēj atšifrēt, kāds Latvijas politiskās dzīves notikums ir aprakstīts šajā stāstā?