Captain Pantoja and the Special Service
Mario Vargasa Ljosas romāns «Kapteinis Pantaleons un Sieviešu Labo Pakalpojumu Rota» sākotnēji šķiet diezgan sviestains un garlaicīgs, bet pamazām ielasoties tajā atklājas acīmredzams skaistums. Vai arī ne gluži skaistums, bet vismaz kaut kas tam līdzīgs.
Šis ir romāns par sistemātiski organizētu un armijai pakļautu prostitūciju - tā saukto sieviešu labo pakalpojumu rotu. Notikumi romānam "apakšā" ir vairāk vai mazāk patiesi - Peru armija piecdesmitajos gados patiešām organizēja "profesionālu" prostitūtu vienību, kas apkalpotu karavīrus, lai tie būtu seksuāli atslābinātāki un disciplinētāki. Nez, vai Latvijas armijā arī kaut kas tamlīdzīgs ir? Varbūt ar to vispār vīriešus armija piesaista?
Nu, jā, bet par romānu. Kapteinis Pantoha romāna sākumā ir absolūti "šķīsts" armijnieks - godīgs un kārtīgs vīrs, kam visādas neķītrības nemaz nepatīk, bet tad viņam liek veidot šo īpašā satura rotu un problēma ir tajā, ka šis vīrs ikvienai lietai, ko viņš dara, atdodas ar visu sirdi (savā ziņā - spēju identificēties), un līdz ar to arī seksuālo pakalpojumu sniegšana viņam kļūst par ļoti svarīgu uzdevumu. Kas nozīmē to, ka viņš pats sāk praksē pārbaudīt "jauniesauktās" prostitūtas, un pamazām kļūst ar savu "rotu" tik apsēsts, ka nespēj novērtēt to, ka vairuma cilvēku acīs viņa sievietes nav "īsta" armijas sastāvdaļa, un līdz ar to arī cilvēku attieksme pret viņa rotu šim nešķiet vairs skaidra.
Romāna viena no īpatnībām ir tāda, ka milzīgajos dialogu daudzumos, kas tajā ietilpst, ļoti bieži piemērota metode ir vairāku dialogu saplūdināšana vienā, tā ka pamīšus norisinās vairākas sarunas, ko brīžiem ir grūti uztvert (lai arī dažās situācijās tas ir realizēts patiesi eleganti).
Ko šai grāmatai var pārmest? Pēc idejas, viss šis "labo pakalpojumu rotas" sižets ir viens vienots joks, kuru varbūt arī nebūtu dižas jēgas tik gari izvērst. Romāna otrā sižeta līnija - par tajā pašā laikā Peru uzplaukstošu krustā sitēju sektu - ir galvenokārt pretīga, citādi to pat raksturot ir grūti, vismaz man tā šķiet.
Ja salīdzina šo romānu ar iepriekšējo no šīs pašas izdevumu sērijas lasīto darbu - Migela de Unamuno "Miglu" - tad Kapteinis Pantaleons ir salīdzinoši "nekruts". Protams, grāmata ir tāda, ka var lasīt un tāda, ka var no tās fragmentus kādam atstāstīt, lai šo kādu šokētu (tas ir viens no maniem galvenajiem hobijiem), bet gluži jukt prātā tās dēļ noteikti nebūtu vērts.
Šis ir romāns par sistemātiski organizētu un armijai pakļautu prostitūciju - tā saukto sieviešu labo pakalpojumu rotu. Notikumi romānam "apakšā" ir vairāk vai mazāk patiesi - Peru armija piecdesmitajos gados patiešām organizēja "profesionālu" prostitūtu vienību, kas apkalpotu karavīrus, lai tie būtu seksuāli atslābinātāki un disciplinētāki. Nez, vai Latvijas armijā arī kaut kas tamlīdzīgs ir? Varbūt ar to vispār vīriešus armija piesaista?
Nu, jā, bet par romānu. Kapteinis Pantoha romāna sākumā ir absolūti "šķīsts" armijnieks - godīgs un kārtīgs vīrs, kam visādas neķītrības nemaz nepatīk, bet tad viņam liek veidot šo īpašā satura rotu un problēma ir tajā, ka šis vīrs ikvienai lietai, ko viņš dara, atdodas ar visu sirdi (savā ziņā - spēju identificēties), un līdz ar to arī seksuālo pakalpojumu sniegšana viņam kļūst par ļoti svarīgu uzdevumu. Kas nozīmē to, ka viņš pats sāk praksē pārbaudīt "jauniesauktās" prostitūtas, un pamazām kļūst ar savu "rotu" tik apsēsts, ka nespēj novērtēt to, ka vairuma cilvēku acīs viņa sievietes nav "īsta" armijas sastāvdaļa, un līdz ar to arī cilvēku attieksme pret viņa rotu šim nešķiet vairs skaidra.
Romāna viena no īpatnībām ir tāda, ka milzīgajos dialogu daudzumos, kas tajā ietilpst, ļoti bieži piemērota metode ir vairāku dialogu saplūdināšana vienā, tā ka pamīšus norisinās vairākas sarunas, ko brīžiem ir grūti uztvert (lai arī dažās situācijās tas ir realizēts patiesi eleganti).
Ko šai grāmatai var pārmest? Pēc idejas, viss šis "labo pakalpojumu rotas" sižets ir viens vienots joks, kuru varbūt arī nebūtu dižas jēgas tik gari izvērst. Romāna otrā sižeta līnija - par tajā pašā laikā Peru uzplaukstošu krustā sitēju sektu - ir galvenokārt pretīga, citādi to pat raksturot ir grūti, vismaz man tā šķiet.
Ja salīdzina šo romānu ar iepriekšējo no šīs pašas izdevumu sērijas lasīto darbu - Migela de Unamuno "Miglu" - tad Kapteinis Pantaleons ir salīdzinoši "nekruts". Protams, grāmata ir tāda, ka var lasīt un tāda, ka var no tās fragmentus kādam atstāstīt, lai šo kādu šokētu (tas ir viens no maniem galvenajiem hobijiem), bet gluži jukt prātā tās dēļ noteikti nebūtu vērts.
2008-05-16
comments powered by Disqus