1973

Viltotais Fausts

7.5
Marģera Zariņa "Viltotais Fausts" atbilstoši Guntim Berelim ir uzskatāms par savdabīgu postmodernisma enciklopēdiju latviešu literatūrā - tajā autors (kas patiesībā primāri laikam tomēr bija komponists) izmēģina roku visdažādākajos stilos, žanros un paņēmienos, kā tādā kārtīgā pavārgrāmatā saliekot vienkopus smalkus desertus, gruntīgus zemnieku paēdienus un vienkārši neizprotamus mistrojumus. Savulaik (domājams, kādā 9.-10. klasē) biju šo grāmatu jau lasījis, atsevišķas epizodes bija atmiņā iespiedušās, bet tagad - atradis šo grāmatu savā plauktā - izlēmu to pārlasīt, lai saprastu, kā tad man šī "Papildinātā un pārlabotā pavārgrāmata" garšos tagad - kā lasītājam ar lielāku gan literāro, gan dzīves bagāžu. Un tagad īstas pārliecības par to, vai tā bija gudri darīt, man vairs nav.
2016-10-13 19:45:35
book, 1973

The Night Porter

7.0
Sākot skatīties leģendāri skandalozo "Nakts portjē", ātri vien mani pārņēma sajūta, ka esmu šo filmu redzējis. Tiesa, ļoti sen, līdz ar to vairāk par atsevišķām ainām atmiņā neuzaisa. Turpinot to skatīties, nācu pie nepārbaudāma secinājuma, ka savulaik esmu noskatījies filmas sākumu, bet ne vairāk. Tas principā izskatās itin ticami, jo "Nakts portjē" nekādā ziņā nav saucama par vieglu skatāmvielu. Ikviena filma, kas pamanās apvienot nacismu, fetišismu un sadomazohismu, un vienlaikus sevi identificē ar mākslu, nevis pornogrāfiju, nevar būt pati vieglākā skatāmviela pasaulē.
2016-08-24 06:01:26
film, 1973

Drei Erzählungen

7.0
Tomasu Bernhardu iepazīt izlēmu pēc tam, kad par viņu labus vārdus biju izlasījis Agotas Kristofas biogrāfijā. Kā teikt - kaut kādā veidā taču ir jāuzzina par nākamajām grāmatām, ko lasīt, un paļaušanās uz labu rakstnieku viedokli parasti nav tas sliktākais variants. Tiesa, nezinu, cik veiksmīgi man sanāca izvēlēties, ko tieši no viņa darbiem lasīt, jo trīs stāstu krājums, par kuru nav īsti skaidrs, kad un kā tas ir izdots papīra formā, nav pats tipiskākais veids, kā sākt pazīšanos ar kādu autoru (parasti labprātāk tomēr lasu vispirms autora pašu ievērojamāko grāmatu un tikai sākot padziļinātu izpēti, mēdzu pievērsties kam mazāk populāram).
2016-04-21 04:31:32
book, 1973

Жизнь и необычайные приключения солдата Ивана Чонкина

8.5
Pirms daudziem, ļoti daudziem gadiem lasīju šīs grāmatas saīsināto un cenzēto versiju, kas turpinājumos tika izdota vienā no padomju literatūras žurnāliem savienības pēdējos agonijas gados. Tagad būtu droši vien interesanti salīdzināt, cik daudz tolaik tika cenzēts, bet galīgi nebrīnos, ka agrāk šī grāmata legālā veidā PSRS nebija pieejama, jo nosaukt tās saturu par padomju oficiālajai politikai neatbilstošu būtu vēl tīrais sīkums.
2015-08-20 16:16:54
book, 1973

The Hothouse by the East River

6.0
Njā, nez vai tā bija laba doma - lasīt vēl vienu Spārkas romānu tik ātri pēc iepriekšējā, kurš man patika. Šī grāmata tik pozitīvu iespaidu kā "Loitering with Intent" galīgi neradīja, un diez vai pie vainas bija lidmašīnā blakus man raudošais zīdainis.
2014-10-25 18:37:21
book, 1973

Pilsētas atslēgas

6.0
Šo filmu skatījāmies pludmalē Rojā kinofestivāla "RojaL" ietvaros, pēc brīnišķīgā slēpņotāju pasākuma vārdā "Ar mani atkal runā kaijas". Par Rojas festivālu bija dzirdēti labi vārdi no Ivetas un Edija, kas tur bija arī pagājušogad, tālab ar mēs devāmies to izbaudīt.
2014-07-30 01:37:04
film, 1973

Selling England by the Pound

9.0
Pēdējā nedēļa man aizritējusi šī ieraksta zīmē, to noklausoties droši vien ne mazāk kā 20 reizes, un līdz ar to droši vien ir labi tas, ka man šis ieraksts patīk, pretējā gadījumā sevi varētu klasificēt kā mazohistu. Esmu viens no tiem tipāžiem, kas uzskata, ka grupas "Genesis" spožākie gadi beidzās līdz ar Pītera Geibriela aiziešanu un ka grupas astoņdesmito gadu lieliskie panākumi čārtos abpus tam lielajam slapjumam, ko mēdz dēvēt par Atlantijas okeānu, nav nekāds dižais kvalitātes rādītājs. Vienlaikus "Selling England by the Pound" ir droši vien Geibriela ēras veiksmīgākais veikums - vienlaikus pietiekami ambiciozs un episks, taču ne pārmudrīts kā "The Lamb Lies Down on Broadway", popsīgs un muzikāli baudāms reizē. Ja Gabriela laika "Genesis" kontekstā šādi termini ir lietojami, tad šis ieraksts sākas ar diviem no populārākajiem grupas agrīnā perioda skaņdarbiem - "Dancing with the Moonlit Knight" un "I Know What I Like (in Your Wardrobe)". Moonlit Knight sākas liegi un mierīgi, tipiskā viduslaiku manierē, bet tad pārtop par grandiozu progroka šovu, kurā galvenā zvaigzne ir grupas ģitārists Stīvs Hekets, kurš patiesībā pie spīdēšanas savā kopdarbības ar Genesis periodā tika relatīvi reti, bet šis ir viens no tiem ierakstiem, kur viņa klātbūtne ir vislielākā. Lai arī "I Know What I Like" nosaukums man nezkādēļ liek domāt par Braienu Adamsu un "The Only Thing That Looks Good on Me", nekāda pamatojuma tam nav, jo pat dziesmu tematikā nav īsti nekā kopīga, jo šis ir normāls progroks, nevis... kas tas lai arī nebūtu, ko spēlē Adamss.
2012-03-26 16:32:57
music, 1973

The Honorary Consul

8.0
Šo grāmatu es izlasīju visai netipiskos apstākļos - braucot ar vilcienu no Tallinas uz Rīgu. Ievērojot to, ka brauciena ilgums bija vairāk kā astoņas stundas, laika bija vairāk nekā pietiekami, tā ka varēju gan iesaistīties sarunās ar līdzbraucējiem, gan vairākas reizes nosnausties.
2011-11-01 07:59:28
book, 1973

Raw Power

8.5
Pēc tam, kad arī ar otro savu studijas plati The Stooges nebija spējuši iekarot ierakstus pērkošās publikas simpātijas, grupa bija oficiāli izjukusi. Igijs Pops izlēma pievērsties solo karjerai. Viņš piesaistīja ģitāristu Džeimsu Viljamsonu un jau grasījās rakstīt Anglijā savu debijas solo ierakstu, taču izrādījās, ka Anglijā nebija iespējams (droši vien - Popa reputācijas dēļ) atrast viņa prasībām atbilstošu grupas ritma sekciju, un beigu beigās neko labāku izdomāt kā pasaukt atkal brāļus Ešetonus Pops un viņa galvenais atbalstītājs Deivids Bovijs nespēja. Līdz ar to "Raw Power" tomēr tapa kā The Stooges ieraksts, vai vismaz daļēji to par tādu var saukt, jo uz plates vāka rakstīts stāv "Iggy and the Stooges", līdz ar to skaidrs, ka Igijs vairs nav īsti viens no šīs grupas dalībniekiem. Plus otrs centrālākais cilvēks šajā ierakstā ir Viljamsons, kas līdzās Popam ir visu dziesmu autors un kas atņēmis Ronam Ešetonam vadošā ģitārista vietu, pazeminot šo par basģitāristu.
2011-02-07 17:08:03
music, 1973

Houses of the Holy

8.0
Šķiet, ka kādā brīdī Led Zeppelin dalībnieki izlēma, ka viņi tomēr nav klasiskās mūzikas pārstāvji, lai savus ierakstus dēvētu līdzīgi kā simfonijas numuru veidā, un "Houses of the Holy" viņi nenosauca par "Led Zeppelin V" (arī 4.albums faktiski nebija numurēts, bet tā gadījumā tomēr ir pieņemts atsaukties uz numuru). Līdzīgi kā grupa atļāvās eksperimentu ar albuma nosaukumu, arī tā saturs nemaz neatbilst tam, kas parasti asociējas ar Led Zeppelin. Nez no kurienes grupā radusies interese par tādiem līdz šim pavisam necepelīniskiem mūzikas virzieniem kā funk un regejs. Patiesībā tikai dažas no astoņām šī ieraksta dziesmām izklausās pēc tā, ko no grupas varēja gaidīt - ievadošā "The Song Remains the Same" (lielisks ievads, kas nez kāpēc liek domāt par "The Who", ļoti komplicētas dziesmas struktūra, neskaitāmas pārejas tikai piecarpus minūtes ilgā kompozīcijā, emocionāli gan kopumā tā neteikšu, ka mani grandiozi paceltu), "Over the Hills and Far Away" (forša akustiskās un elektriskās ģitāras saspēle) un nenoliedzami šī ieraksta episkākais skaņdarbs "No Quarter" - majestātisks un grandiozs eposs, kurā īpaši uzspīd tā pamatautors Džons Pols Džonss, spēlējam taustiņu instrumentus. Līdzās šai trijotnei pie ieraksta veiksmīgākajām dziesmām var pieskaitīt akustisko stīgu balādi "The Rain Song", kura ir teju dievīgi skaista un baudāma.
2011-01-14 09:04:07
music, 1973

Pin Ups

6.5
Savos iepriekšējos ierakstos pārliecinājis pasauli, ka viņš ir nopietns mākslinieks, kurš arī tādu principā visai idiotisku stilu kā glamrock var pasniegt kā kaut ko ambiciozu un nopietnu, Deivids Bovijs ar "Pin Ups" paveica kaut ko tādu, ko no viņa pilnīgi noteikti neviens nebija gaidījis. Proti, viņš ņēma un ierakstīja albumu, kurā nav nevienas oriģinālkompozīcijas, bet ir 14 viņa iecienītas sešdesmito gadu rokenrola dziesmas, kuras oriģinālā izpildījušas tādas grupas kā "The Kinks", "The Yardbirds", "The Who", "Them", "The Pretty Things" un pat "Pink Floyd". Būtiskākā atšķirība starp vairumu dziesmu to oriģinālajās versijās un Bovija variācijām ir tajā, ka Bovijs kaut kāda neizprotama iemesla dēļ teju visās dziesmās pamatīgi pārcenšas ar dziedāšanu - viņš dzied ne tikai šķībi, bet arī daudz par skaļu un teatrāli, kas bieži nepavisam nesaskan ar kompozīcijām, kuras viņš izpilda. Tikām, kamēr Bovijs blamējas atkal un atkal, viļus neviļus par ieraksta galveno zvaigzni kļūst Miks Ronsons, kurš lieliski spēj iejusties gan Deiva Deivisa, gan Pīta Taunshenda, gan Ērika Kleptona ādā. Un ja šis ieraksts būtu instrumentāls, tas droši vien varētu izpelnīties augstāku vērtēju Ronsona spēles vien. Bet kā kādam varētu patikt klausīties Bovija ķērkšanu tādā manierē, kā, piem., "I Wish You Would", es tiešām nesaprotu. Patiesībā šajā ierakstā ir tikai viena dziesma, kurā Bovijs izklausās labi, un tā ir vienīgā dziesma, kas nākusi no citiem apcirkņiem kā citas kompozīcijas - psihodēliskā "See Emily Play", kur Bovijs pat brīžiem izklausās pēc Bareta un nevis pēc tā āksta, kas izčakarē daudzas citas dziesmas šajā albumā. Iespējams, ka viņš zināja, kāpēc viņam vajadzēja šādi ākstīties, bet man patiešām šķiet, ka es visas šīs dziesmas labprātāk varētu klausīties to oriģinālajā variantā un nevis Bovija sviestainās variācijas. Nerunājot par pavisam lielajām grupām, bet tu tikai salīdzini "Friday on my mind" sākotnējā "The Easybeats" versijā:
2010-12-17 22:31:00
music, 1973

Who do you think we are?

6.5
Ar "Who do you think we are" beidzās slavenākā un plašās publikas acīs ievērojamākā "Deep Purple" ēra. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka nekad vairs šī grupa neradīja nevienu izcilu albumu, un tomēr visi tālākie Mark`i īsti nespēj līdzināties klasiskajam septiņdesmito gadu sākuma grupas sastāvam, un pat tās šīs grupas inkarnācijas, kurās bija visi Mark II dalībnieki, nebija vairs īsti tas. Tiesa, šis albums apliecina to, ka Mark II savu laiku bija jau izdīvojis un grupas sastāva pārmaiņas varbūt kaut kādā ziņā bija pat nepieciešamas. Tas gan nenozīmē, ka grupai bija nepieciešama ērma Koverdeila parādīšanās, bet tā jau ir cita lieta.
2010-10-08 16:47:10
music, 1973

Preservation: Act 1

5.0
Rejam Deivisam šķita, ka ar "Village Green Preservation Society" viņš nebija pateicis visu to, ko bija nepieciešams un tāpēc viņš izlēma šo tēmu turpināt vēl vairākos ierakstos, un "Preservation: Act 1" ir viens no šiem ierakstiem. Taču ir kāda būtiska atšķirība starp VGPS un šo albumu, proti - "Preservation: Act 1" nav labs albums. Šķiet, ka Rejs uz šo laiku bija izlēmis, ka ierakstu melodiskā puse nav tik būtiska un ka pietiek pastāstīt ar albumu stāstu, bet oriģinālas muzikālas idejas vairs nav nepieciešamas. Diez vai šis bija gudrākais no iespējamajiem risinājumiem. Un "Preservation" ir no tiem ierakstiem, kuros nekā īsti baudāma nav.
2010-10-01 09:10:39
music, 1973

Queen

8.0
Tajos laikos, kad sevi uzskatīju par "Queen" fanu, mana interese par grupu diezgan izteikti apgāja ar lielu līkumu tās pirmos ierakstus. Un var jau saprast, kālab tas tā bija. Kur šajos albumos būtu lielie hiti, dziesmas, kuras katrs cilvēks, kam rokmūzika ir pilnīgi sveša, tāpat zina no galvas? Kur šeit ir ekstravagantākās grupas iezīmes? Kur šeit ir tik ļoti tipiskie Meja solo gabali, kurus tu nesajauksi ne ar ko pasaulē? Sādu detalu te patiešām ir visai maz, bet vienlaikus šeit ir daudz kā tāda, ko ir grūti atrast vēlākos šīs grupas ierakstos. Ā, viena kopīga lieta ir gan - dziesmu teksti Queen ir bijuši banāli jau kopš laika gala, un Rodžers Teilors jau kopš pirmajiem grupas albumiem ir bijis atbildīgs par visapšaubāmākā satura dziesmām.
2010-08-08 23:15:05
music, 1973

La Nuit américaine

8.0
"Amerikāņu nakts" jeb "Diena par nakti" līdzās "400 sitieniem" ir būtiskākā franču Jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trufo filma. Atšķirībā no citām viņa nozīmīgākajām filmām, šīs galvenais varonis nav Antuāns Duanels, taču Žanpjērs Leo - Duanelu spēlējušais aktieris - šajā filmā tāpat piedalās, taču ne gluži centrālākajā lomā, lai arī šīs filmas gadijumā īsti runāt par galvenajiem un otrā plāna varoņiem nemaz nevar.
2010-06-15 22:59:02
film, 1973

Life is Elsewhere

7.0
Līdz ar "Life is elsewhere" esmu izlasījis pēdējo līdz šim neiepazīto Milana Kunderas romānu. Kā jau var nojaust, Kunderas darbu vidū šī netiek uzskatīta par svarīgāko grāmatu, un patiesībā es pat īsti nebiju piefiksējis tās eksistenci. Tā ir pēdējā grāmata, ko viņš uzrakstīja vēl Čehoslovākijā, bet nav tā, ka šeit būtu radikāli jūtamas kādas citām šī autora grāmatām neraksturīgas vēsmas. Tipiski kunderiskā manierē romānā tiek attēlots kāda dzejnieka un viņa mātes likteņstāsts, kurā netrūkst gan tradicionālu idejiskas kategorijas jautājumu - puiša saistīšanās ar komunistiem un iekšējs konflikts tādēļ, ka viņa dzeja neatbilst jaunajām komunistiskajām vēsmām, gan Kunderam ļoti raksturīgu seksualitātes noskaņu - ieskaitot mātes sakaru ar gleznotāju un paša puiša seksuālo biklumu, bailes no pašu ķermeņiem un tā tālāk. Kā jau teicu - ļoti tipisks Kunderas romāns, kas tipiski Kunderam ir vienkārši super meistarīgi uzrakstīts, bet uz citu viņa grāmatu fona tomēr nekā diža šajā grāmatā nav. Ir daži arī Kunderam raksturīgi postmoderni knifiņi, spēles ar hronoloģiju un skatpunkta maiņu, bet tas viss, kā jau minēju, nav nekas jauns viņa daiļradē un citviet viņš to pašu ir realizējis labāk.
2009-09-19 09:22:01
book, 1973

The Castle of Crossed Destinies

6.5
"Kad ziemas naktī ceļinieks" mani padarīja par Italo Kalvino fanu. Kžištofs no Polijas (kas arī ir šīs grāmatas liels cienītājs) atzinās, ka esot lasījis arī vēl citas Kalvino grāmatas, kas ne tuvu neesot "Ceļinieka" cienīgas. Es tomēr izlēmu pārliecināties pats, un tagad varu teikt - Kžištofam bija pilnīga un galīga taisnība.
2009-09-04 14:28:12
book, 1973

Scenes from a Marriage

8.0
Oriģinālajā versijā “Kādas laulības ainas” bija TV miniseriāls ar kopējo garumu ap 300 minūtēm. Taču praktiski uzreiz tika izlemts to uztaisīt par pilnmetrāžas kino filmu, Bergmans mazliet padarbojās ar šķērēm, un tā radās šī filma, kura tiek uzskatīta par vienu no Līvas Ulmanes spožākajām stundām.
2009-06-15 09:03:03
film, 1973

Larks Tongues in Aspic

8.0
"Larks Tongues in Aspic" oficiāli tiek uzskatīts par King Crimson trešās ēras ievadošo ierakstu, un tam pamatojums ir sekojošs: pirms šī albuma ierakstīšanas grupai nomainījās pilnīgi visi dalībnieki (izņemot, protams, Robertu Fripu). Un jāatzīst, ka šis sastāvs noteikti vismaz pēc vārdiem bija spēcīgāks nekā tas, kas ierakstīja "Islands". Galvenā jaunā zvaigzne dabiski bija bundzinieks Bils Brufords - iespējams, izcilākais progroka buņģieris, kuru Frips bija pārvilinājis no "Yes". Arī jaunais vokālists Džons Vetons (no "Family") nebija gluži zemē metams, tāpat multiinstrumentālists Deivids Kross. Rezultātā "Larks tongues in aspic" (to varētu latviskot kā "Cīruļu mēļu galerts" - pretīgi, ne?) ir visnotaļ iespaidīgs ilgas "jam"ošanas albums - saukt par dziesmām šī ieraksta kompozīcijas man kaut kā nesanāk (taustiņi pareizi nespiežas), galvenokārt tādēļ, ka tās nav dziesmas. Vienkārši vairāki superprofesionāli vīri iegāja studijā un ierakstīja to, kā viņi spēlē. Tā varētu raksturot šo ierakstu. Pazudušas ir visas klasiskās mūzikas notis, kuras tik ļoti kritikai nepatika iekš "Islands", tā vietā stājoties tipiskiem un ūberprofesionāliem progroka gabaliem (spēcīgākie "džemi" šeit droši vien ir abas "Larks Tongues" daļas, kuras iekļauj šo ierakstu un veido arī apmēram pusi tā garuma). "In the court" ēras King Crimson varbūt bija vairāk orientēti uz strukturētas mūzikas taisīšanu, taču arī savā 1973.gada veidolā šī grupa bija vienkārši fenomenāli iespaidīga. Frips neapšaubāmi pa šiem gadiem bija progresējis kā ģitārists, Brufords spēja darīt daudz tāda, kas Maiklam Gailsam nekad nebūtu pa spēkam. Jā, Vetons nav gluži Gregs Leiks, kas attiecas uz dziedāšanu, bet vokāliem šajā platē arī nav tik liela loma - tā vietā šeit ir superīgas saspēles starp Fripu un visiem tiem dažādajiem brīnumiem, ko spēlē Kross, un tam visam apakšā plosās Brufords. Iespaidīgi!
2009-04-03 18:01:16
music, 1973

A Passion Play

7.0
Same same, but different. Tā varētu īsumā raksturot "A Passion Play" attiecībā pret iepriekšējo JT veikumu - "Thick as a Brick". Sekojot iepriekšējā ieraksta veiksmīgajai formulai, arī A Passion Play saturēja savu tiesu mistifikācijas - tikai šoreiz viltoto avīzi aizstāja viltota teātra programmiņa un ieraksta tēma bija veltīta vairāk vai mazāk teātrim, lai gan droši vien domu tur ir daudz vairāk, nekā es spēju uztvert. Atkal jau ieraksts sastāv no viena vienota skaņdarba, kuram pa vidu gan ir iestarpināts visai dīvains komisks stāsts par zaķi, kas pazaudējis savas brilles. Šis stāsts pats par sevi ir gana smieklīgs, taču īsti kādas ir tā funkcijas albumā - velns viņu zina, vismaz muzikāli tas nekādi iesaistīts nav. Kas attiecas uz paša ieraksta skaņas pusi, jāatzīst, ka lai arī tehniski tas droši vien ir sarežģītāks par "Thick as a brick", melodiskajā ziņā tas ir daudz mazāk baudāms - šoreiz Andersons un kompānija pārāk aizrāvušies ar eksperimentēšanu ar skaņu kaut kā piemirsa par to, kas darīja "Thick as a Brick" par tik fenomenālu ierakstu, kāds tas bija - milzīgais daudzums superīgu melodiju. Nav jau tā, ka "A Passion Play" tādu nemaz nebūtu, bet par pārāk aizraujošu šo ierakstu noteikti nenosauksi. Jā, kur gan ir problēma ar tādiem albumiem kā JT vienskaņdarba eposi - tajos ir grūti izcelt sev tuvākās daļas, jo tās visas ir daļa no viena lielā, un teikt, ka "riktīgi labas ir 13.-15.minūtes, nešķiet diži labi). Vispār šī ieraksta trūkums ir arī tajā, ka tas ir ne sevišķi roķīgs salīdzinoši ar saviem priekštečiem - brīžiem tas vairāk līdzinās mūziklam (lai arī progroka mūziklam, un tomēr). Kopumā - labs, bet ne perfekts veikums.
2009-03-06 09:24:49
music, 1973

Alladin Sane

7.0
"Alladin Sane" savā ziņā bija tāds kā turpinājums Bovija karjerā Zigijam Stārdastam - tā īsti neatsakoties no iepriekšējā ieraksta stilistikas un imidža, un tomēr šajā ierakstā jau daudz vairāk jūtamas vieglā džeza noslieces, kas bija raksturīgas septiņdesmito gadu vidus Bovija ierakstiem. Divas dziesmas šajā ierakstā ir patiešām superīgas - pirmkārt, protams, ieraksta tituldziesma "Alladin Sane", kura gan laikam pareizāk būtu izrunājama kā "A lad insane". Varbūt ne pati izcilākā visu laiku vārdu spēle, bet dziesma gan ir pieskaitāma veiksmīgākajiem Bovija karjeras veikumiem - un ne tikai pateicoties lieliski lipīgajam piedziedājumam, arī klavieru pasāža dziesmā ir riktīgi laba. Galvenais ieraksta hits "The Jean Genie" arī ir saucams par "klasisku" Bovija skaņdarbu - un tajā man patīk viss, sākot ar runājošo Bovija vokālu - kas man rada neizbēgamas asociācijas ar Lū Rīdu - vēl vienu cilvēku ar tajos laikos stipri aizdomīgu seksualitāti, un arī pati dziesmas noskaņa ir izteikti androgīna un droši vien ļoti labi iederētos filmā "Velvet Underground". Ar citām šī ieraksta dziesmām situācija nav tik viennozīmīga kā ar divām iepriekš minētajām - sākot jau ar stipri neskaidru iemeslu dēļ tajā iekļauto koveru - Rolling Stones "Let`s Spend the Night Together", kuru, protams, Bovijs nespēj izpildīt tik labi kā oriģinālais piecinieks. Daļa citu gabalu arī ir diezgan izteikti retro skaņdarbi bez sevišķas "pievienotās vērtības" - vai tas būtu rokenroliskais "Watch that man" vai daudz mierīgākais "Drive in Saturday". Interesants ir "Time" - ne tādā ziņā kā sevišķi interesants kā dziesma (laba, bet diezgan izteikta mūzikla kompozīcija), bet gan ar to, ka vienā gadā ar Pink Floyd arī Bovijs pievērsies šai pašai tēmai un savā ziņā - pat nedaudz līdzīgā veidā (lai gan dabiski, ka PF tēmas interpretācija ir daudz saturīgāka). "Alladin Sane" ir kopumā patīkams ieraksts no klausīšanās viedokļa, nekā grandioza, pietiekami glamorozs, pietiekami elegants, bet nekas tāds, kā dēļ dzīvot vai mirt.
2009-02-24 11:44:16
music, 1973

Berlin

7.5
Ja es būtu lielāks šī ieraksta fans, es noteikti būtu aizgājis uz Lū Rīda koncertu šovasar Rīgā. Taču tā kā "Berlin" man ne tuvu nav viņa mīļākais albums, tad - neaizgāju. Un laikam gan to arī nenožēloju, lai arī tā rūpīgāk paklausoties nākas atzīt, ka nemaz tik peļams tas "Berlin" nav.
2008-12-18 17:29:24
music, 1973

To Know You is to Love You

6.0
Laikam gan es šim ierakstam netiku veltījis tik daudz uzmanības, kā tas atbilst maniem standartiem, bet nav sevišķi jāiedziļinās tā saturā, lai saprastu, ka "To know you is to love you" ne tuvu nav izcils blūza ieraksts. Protams, būtu ļoti naivi domāt, ka blūza karaļa B.B. Kinga ierakstu vidū visi būs izcili un fenomenāli, turklāt tas, cik daudz ierakstu viņš karjeras laikā ir izdevis, man pat saskaitīt neizdevās.
2008-12-03 12:25:21
music, 1973

Muscle of Love

6.5
Šī Elisa Kūpera ieraksta nosaukuma precīzākais latviskojums būtu "Penis", varbūt "Loceklis". Man ir zināmi aizspriedumi attiecībā pret peņiem veltītiem ierakstiem, taču ja jau Keta Stīvensa "Mona Bone Jakon", kas arī ir "Penis", ir labs ieraksts, kāpēc lai šis tāds nebūtu? Tiesa, uzraksts uz plates vāciņa, ka šajā vāciņā iekšā atrodas viens (1) Elisa Kūpera "muscle of love", šķiet nedaudz biedējoša. Iedomājies - tu kā normāls cilvēks nopērc veikalā mūzikas ierakstu, ko vēlies uzdāvināt mīļotajai sievietei, iesaiņo to skaistā ietinamajā papīrā, pasniedz ziedus, un tad tava mīļotā sieviete no iepakojuma izņem asiņainu nogrieztu locekli. Diez vai tu šādā situācijā varētu cerēt uz romantisku vakara turpinājumu.
2008-05-21 10:06:54
music, 1973

Captain Pantoja and the Special Service

7.0
Mario Vargasa Ljosas romāns «Kapteinis Pantaleons un Sieviešu Labo Pakalpojumu Rota» sākotnēji šķiet diezgan sviestains un garlaicīgs, bet pamazām ielasoties tajā atklājas acīmredzams skaistums. Vai arī ne gluži skaistums, bet vismaz kaut kas tam līdzīgs.
2008-05-19 11:03:34
book, 1973

Flying Teapot

8.5
Devida Alena vadītā muzikālā apvienība "Gong" ir viena no interesantākajām tā sauktā Kenterberijas roka pārstāvēm, kas ievērojama ar sava pietiekami specifiska speisroka attīstīšanu, kas mitinās kaut kur pa vidu starp "Soft Machine" humoristiskajiem eksperimentiem, "Gentle Giant" pasakaino jokainību un "Magmas" episko Kobaijas kultu. Nekas, ka pēdējās divas grupas ar Canterbury scene nav nekādi saistītas.
2008-05-09 09:39:17
music, 1973

Ralf und Florian

7.0
"Ralfs un Florians" neapšaubāmi ir ieraksts, kurā "Kraftwerk" piedzīvo pārmaiņas. Pamazām pagātnē aiziet eksperimentālie Krautrock stilam piederīgie ieraksti ar minimālisma skaņu, elektrisko flautu un ambiences tēmām, bet tuvojas elektroniskās deju mūzikas ēra ar robotiem, skaidri strukturētām kompozīcijām, deju bītiem un vokodera apstrādātu balss ierakstu.
2008-04-22 09:33:04
music, 1973

A Time for Us

5.0
Klausīties Doniju Osmondu, varu tev atklāt, nav stilīgi. Ja es būtu 13 gadīga meitene 1973.gadā, tad es varētu viņu klausīties. Ja man tolaik būtu bijis 10 gadi, tad arī. Bet 2008.gadā 24 gadus vecam vīrietim Donijs Osmonds diez vai būtu ieteicams lielos daudzumos.
2008-04-02 12:28:46
music, 1973

Brain Salad Surgery

7.0
Jāatzīst, ka no visām lielajām progresīvā roka grupām, kuras man nācies tā vairāk klausīties, tieši ELP man pagaidām ir vismazāk mīļā (lai gan Yes sava vokālista ne gluži viegli baudāmā tembra dēļ viņiem sastāda nopietnu konkurenci). It kā visas sastāvdaļas, lai ELP būtu izcila grupa, viņiem bija. Proti, Gregs Leiks kā bijušais King Crimson dziedātājs bija jau sevi apliecinājis kā vienu no spēcīgākajām progresīvā roka balsīm. Kīts Emersons kopā ar "The Nice" faktiski bija progroka pamatlicējs, bet Karls Palmers, sitot bungas smagā roka grupā "Atomic Rooster" arī bija iemantojis sava instrumenta virtoza slavu (lai arī neesmu pārliecināts, ka "sitējus" mēdz saukt par virtuoziem).
2008-03-10 10:58:16
music, 1973

Band on the Run

8.0
Faktiski jau šo ierakstu vajadzētu klasificēt kā Pola Makartnija un "Wings" albūmu, bet ērtības labad šeit to atzīmēju kā vienkārši Pola muzikālo veikumu.
2008-03-05 10:16:50
music, 1973

Sweet Freedom

6.0
Ar 1973. gadā iznākušo albūmu "Sweet Freedom" britu otrā viļņa progrokeriem "Uriah Heep" beidzot bija izdevies iekustināt milzīgo kalnu. Mūzikas kritiķi, kas iepriekš par grupu bija izteikušies vīpsnājoši un Kenu Hensliju uzskatījuši tikai par piektās šķiras Roberta Fripa imitatoru, bet Deividu Baironu - par neizteiksmīgu kviecēju. "Sweet Freedom" beidzot pierādīja, ka tajā lauciņā, kur tādas grupas kā "Yes", "Genesis" un "Gentle Giant" bija spērušas pirmos nevarīgos soļus, "Uriah Heep" sasniedza iepriekš neredzētas virsotnes. Ar tādām klasiskām episkām kompozīcijām kā "If I Had the Time", "Pilgrim" un "Dreamer" kādreizējie progresīvā roka neglītie pīlēni bija pārvērtušies par visbaltākajiem gulbjiem un radījuši vienu no izcilākajām sava mūzikas žanra pērlēm, par kurām cilvēce runās vēl gadu simtiem un gluži iespējams, ka tāpat kā mūsdienās tiek slavēti un godināti Mozarts un Bēthovens, kādreiz tiks augstākajā godā celti Deivids Bairons un Kens Henslijs, tikai ar tādu piebildi, ka atšķirībā no Mocarta un Bēthovena, kas darbojās šķirti, divdesmitā gadsimta divi ģeniālākie mūziķi savu lielo meistardarbu - fenomenāli izcilo un grandiozo plati "Sweet Freedom" radīja kopdarbā, turklāt viņiem šajā darbā palīdzēja trīs gandrīz tikpat spožas personības - Miks Bokss, Gerijs Teins un, protams, bundzinieks Lī Kersleiks. Tā kā sešdesmitie gadi mūsdienās ir uzskatāmi par bītlu un Vjetnamas kara ēru, tā septiņdesmitie ir iezīmējušies "Sweet Freedom" pārsteidzoši laikmetīgo skaņu dekāde.
2008-03-03 21:46:30
music, 1973

Billion Dollar Babies

8.0
Ui, ku es labi aplauzos. Gribēju jau domāt, ka līdz šī gada beigām būšu ticis cauri 27-tajam diskam no savas kolekcijas, kad šodien nejauši ievēroju, ka neesmu aprakstījis vismaz divus ierakstus no 4-tā diska. Tā arī gadās.
2007-12-13 17:03:23
music, 1973

Dark Side of the Moon

9.5
Reti gadās kāds mūzikas ieraksts, par kuru varētu pateikt vienlaikus tik daudz un tik maz. Tik daudz - tāpēc ka emociju, asociāciju, atmiņu un informācijas par šo ierakstu manī ir gūzmas. Tik maz - tāpēc ka nekādas vajadzības kaut ko par to vēl teikt vai vēl jo vairāk kaut ko mēģināt atklāt nav.
2007-10-12 17:25:13
music, 1973

Quadrophenia

7.0
Reti kad kāds rokmūzikas albūms dod iespēju atstāstīt tā sižetu, bet šis ir tieši tas gadījums. Un tomēr es to neatstāstīšu, jo nekāds dižais šis sižets nav. Tas stāsta par kādu puisi vārdā Džimijs, kuram ne īpaši labi sokas dzīve, un kurā sadzīvo četras dažādas personības, bet neko vairāk es neteikšu.
2007-10-11 17:17:30
music, 1973

Breakfast of the Champions

6.5
Pats Vonnegūts "Čempionu brokastis" neuzskatīja par vienu no saviem labākajiem darbiem. Noteikti viņš to uzskatīja par vienu no nekaunīgākajiem saviem darbiem, tas gan. Kur citur tu vēl grāmatā redzēsi Vonnegūta zīmējumu, kas atveido dibena caurumu? Kur vēl citure par katru vīriešu dzimuma personāžu autors atklās viņa peņa garumu un diametru? Kur citur vēl būs paskaidrota atšķirība starp paplestu "beaver" un kokus grauzošu beaver?
book, 1973

Sabbath Bloody Sabbath

7.0
"Sestdiena, asiņainā sestdiena" reiz bija man mīļākais BS albūms. Droši vien es tolaik biju maigāka dvēsele nekā šodien. Lai gan varbūt arī nebiju, kas to lai zina. Šobrīd manā skatījumā šis ieraksts ir mazliet par vieglu. Jā, patiešām man gribētos no BS dzirdēt vairāk tādu dziesmu kā titulkompozīcija šajā albūmā (kas gan, protams, ne tuvu nav tik smaga kā, piemēram, "Sweet Leaf", bet citādi ir viens no veiksmīgākajiem Tonija Aijomi radījumiem). Arī tai sekojošā "A National Acrobat", kas ir diezgan līdzīga pirmajai dziesmai, ir gana spēcīga. Patiesībā patīkamākais šī ieraksta pārsteigums ir instrumentālā "Fluff", kurā Aijomi sevi parāda kā akustiskās ģitāras atmosfēru meistaru (par pirkstu veiklību Stīva Hova stilā te gan runāt nevajadzētu). Vispār no visiem agrīnajiem Sabatu ierakstiem šis ir vispopsīgākais - ne velti tā ierakstīšanā piedalījās arī Riks Veikmens no Yes - jā, pavisam nopietni, Riks Veikmens un Ozijs Osborns vienā grupā! Arī Metallica`s kaverētā "Sabbra Cadabra" man patīk gluži labi, lai gan īpaši metāliska tā nemaz nav.
music, 1973

Rabbits and Constrictors

8.0
"Trusīši un žņaudzējčūskas" bija viens no pirmajiem ne-bērniem domātajiem literārajiem darbiem, ar kuriem mani iepazīstināja mani vecāki. Mājās tas bija pieejams kaut kādā samizdata stila formātā - ja pareizi atceros, tā bija kaut kāda ļoti aizdomīgas kvalitātes kopija, kuras lapas nebija sastiķētas kopā. Varbūt, ka tā bija kopija no kaut kāda literatūras almanaha, kādi padomju laikos bija ļoti izplatīti, bet šajā situācijā tas nav svarīgi. Tāpat nav svarīgi tas, ka pārvērstu par teātra iestudējumu tajos pašos sen-senajos laikos to skatījos neatkarīgajā teātrī "Kabata" (ja atmiņa neviļ, žņaudzējčūskas tur bija zeķbiksēs tērptas sievieties).
book, 1973

Solar Fire

7.0
Tāpat kā Nazareth, arī Manfrēds Manns manos agrīnajos diskos parādās relatīvi bieži, kamēr vēlāk par tāda eksistenci pavisam aizmirsīšu. Kāpēc tā?
music, 1973

The Black Prince

8.5
Melno princi es patiesībā biju jau lasījis, taču bija tas salīdzinoši sen - vai nu 12. klasē vai 1.kursā, precīzi vairs nepateikšu. Ko gan es pateikšu, ka tas bez šaubām ir viens no ievērojamākajiem angļu rakstnieces Airisas Mērdokas romāniem, kas ne bez pamata atradis mitekli manā grāmatu plauktā.
book, 1973

Amarcord

8.0
"Amarcord" bija pēdējā no patiesi lielajām Frederiko Fellini filmām - "Kabīrijas naktis", "La Strada", "La Dolce Vita", "8 1/2". No šīm filmām "Amarcord" (jeb latviski - "Atceros") ir visvieglākā, būdama pamatā traģikomēdija, lai arī ar gana daudziem dramatiskuma elementiem.
film, 1973

Silent Warrior

7.5
Ja nu ir pasaulē kāda grupa, kuru nevar nosaukt par triviālu, tad tā ir grupa "Xit". Patiesībā gan ievērojama tā ir tikai ar vienu lietu - toties kādu. Es nedomāju, ka ir bijis daudz rokgrupu, kurās VISI dalībnieki būtu "native Americans" (pazīstami zem vārda indiāņi), kas ierakstījušas konceptalbūmus par indiāņu pakļaušanus. Turklāt glaunākais ir tas, ka mūzikas ziņā viņi arī ir forši. Teksti gan ir mazliet primitīvs atstāstījums par to, cik indiāņi kādreiz bijuši diženi un kā viņi tikuši pakļauti. Taču tādas "iekačājošas" dziesmas kā "We Live" var klausīties arī nedomājot, par to kādi Amerikas kolonizatori ir bijuši maitas. Albūms (ja es pareizi saprotu) atstāsta indiāņa dzīvi no piedzimšanas līdz kļūšanai par karavīru, taču kā jau minēju, mani tas ne pārāk interesē. Stilistiski viņi, protams, neko oriģināli nav - tāds enerģisks hārdroks ar nelielu nacionālo kolorītu, principā lietotājiem draudzīga mūzika, tomēr ļoti baudāma. Albūms gan ir ļoti īss - apmēram 33 minūtes, bet citādi neko sliktu par to pateikt nevaru. Protams, ģitārspēle Xit nav gluži Deep Purple līmenī, taču, piemēram, "Cement Prairie" arī daudz lielākām grupām būtu laba dziesma. Skumjās dziesmas gan mani ne visai sajūsmina, bet arī "Anthem of the American Indian" ir viena lieliska dziesmele. Vispār - atklājums, ar kādu nebiju rēķinājies. Man vismaz patīk. Mazliet gan atgādina kaut kādas E.L.Vēbera rokoperas, bet citādi - respect indiāņiem.
music, 1973

Mystery To Me

7.5
"Fleetwood Mac" ir grupa, kas ir ievērojama vismaz trīs lietu dēļ. Pirmkārt, tā 80tajos ierakstīja VH1 "himnu" - "Little Lies", kas droši vien jebkuram cilvēkam, kas šo televīziju ir skatījies puslīdz regulāri vai kurš vismaz diezgan daudz ir klausījies radio, nevar neuzdzīt šermuļus. "Tell me lies, tell me sweet little lies" - šausmas! Otrs aspekts - grupas albūms "Rumours" ir viens no visu laiku labāk pārdotajiem ierakstiem. Un trešais - īstais iemesls, kādēļ šodien šo grupu klausos, - Mac vairāku nedēļu garumā bija galvenie varoņi jaunizceptā (vai pareizāk - atkalizceptā) Saeimas darboņa Ivara Godmaņa Radio SWH raidījumā "Saknes". Patiesībā, nez vai šis raidījums tagad turpināsies, bet vismaz par Mick Fleetwood un John McVie radīto grupu viņš paspēja visai daudz ko pateikt. "Mystery to me" ir grupas otrās reinkarnācijas viens no labākajiem albūmiem (vismaz pēc kritiķu domām). Pirmā reinkarnācija bija blūza ģitārista Peter Green vadītie Maci, kas pārauga otrajā veidolā apmēram 1970. gadā, tikām 1975. gadā pēc pāra Lindsay Buckingham-Stevie Nicks (vienmēr gribas uzskatīt, ka L.B. ir sieviete un S.N. - vīrietis, bet patiesībā ir otrādi) ieplūšanas grupa ieguva savu klasiskāko poproka skanējumu. Tikām "Mystery to me" var uzskatīt par pārejas perioda ierakstu. Te parādās gan blūzroka elementi, tādi kā "The City" vai "Miles Away", gan dziesmas ar klavieru dominanci, kuras parasti sarakstījusi Christine McVie (Džona Makvī sieva, grupas tobrīd vienīgā sieviete, nē - pareizāk būtu teikt "vienīgā sieviete grupā", lai neizklausītos tik kreisi). Īstenībā man McVie dziesmas patīk labāk par Welch (nezinu, kas tas īsti ir par tipu, laikam grupas dziedātājs, moš - ģitārists, viņš drīz pēc tam grupu pameta) blūzrokīgie gabali, kuri lielākoties ir visai vienveidīgi. Varbūt vienīgi "Hypnotized" izceļas uz pārējo viņa dziesmu fona, tikām McVie "The Way I feel" izklausās pēc ļoti labas Joni Mitchell dziesmas. Vēl viens savdabīgs objekts albūmā ir dziesma "For Your Love", kas vislabāk zināma "The Yardbirds" izpildījumā. Man personīgi "Yardbirds" versija patīk labāk, jo tā tomēr bija smagāka un uz ģitārām vairāk orientēta grupa, kamēr Fleetwood Mac vienīgais patiešām lielais ģitārists jau sen uz šī albūma iznākšanas laiku bija pametis, tomēr kopumā šis FM albūms ir ļoti pat klausāms, lai arī ne pārāk atmiņā paliekošs.
music, 1973

Closing Time

8.5
Turpinu savu ekskursiju rok/popmūzikas klasikā un šoreiz apstājos pie Toma Veitsa debijas albūma. Šis vairāk nekā klasiskais amerikāņu dziesminieks ir viens no retajiem mūziķiem, kuriem par spīti karjeras ilgumam praktiski nav mūzikas epizožu, kuras vajadzētu nožēlot un uzskatīt par viennozīmīgām neveiksmēm. Tomēr 1973. gadā viņam vēl nekā, ko nožēlot nebūtu pat tad, ja vēlāk viņš uzaudzētu garus matus un spēlētu sintīpopu, jo tolaik šim vecišķās balss īpašniekam bija nieka 24 gadi un visas durvis uz komerciālo paradīzi bija vaļā (lai gan, protams, Veitss nekad diez ko komerciāls nekļuva). "Closing Time" ir 12 stāsti pie bāra letes, vai ne pie bāras letes, bet ar cilvēkiem, kas varētu atrasties pie bāra letes. Galvenokārt šie stāsti ir saistīti ar nostalģiju, klusām cerībām un neizteiktiem sapņiem. Pirmā melodija, kas piesaista manu uzmanību (hronoloģiski no diska sākuma ejot) ir "I Hope I don`t fall in love with you", klusa akustiska dziesmiņa par cilvēku, kas cer, ka viņš neiemīlēsies sievietē pie blakus galdiņa. Vēl viena skaista dziesma ir "Old Shoes (and Picture Postcards)", kurā jūtamas kantrī mūzikas noskaņas, tās galvenais varonis atvadās no savas draudzenes pavisam, viņu pametot. Tomēr diska virsotne neapšaubāmi ir ļoti izjustā "Martha", kuras galvenais varonis zvana savai jaunības dienu mīlestībai, kuru 40 gadus nav redzējis. Pārsteidzošākais ir tas, ka Toms Veitss patiešām izklausās pēc tāda 60-70 gadus veca Toma Frosta un nevis pēc čalīša gandrīz manā vecumā. Turpinot pavisam romantisko tematiku, nākamā kompozīcija ir "Rosie", ko es tiešām varu iztēloties skanam kādā bārā kaut kur Amerikas vidienē paša Toma Veitsa pie klavierēm sēdoša izpildījumā. Diskā ir tikai viena vienīga optimistiska dziesma "Ice Cream Man", tāds kārtīgs svings par sieviešu mīluli - saldējuma pārdevēju. Visubeidzot noslēdzas disks ar instrumentālo "Closing Time", kad pienācis laiks bāru taisīt ciet un dažādajiem vairāk vai mazāk sērīgajiem personāžiem izklīst pa savām dzīvēm, lai nākamajā dienā nonāktu atkal turpat, kur viņi bijuši tagad. Kopumā varu teikt, ka no Veitsa noteikti lielā mērā ir ietekmējies niks Keivs, tikai Toma mūzika (vismaz agrīnā) ir daudz mierīgāka un "atslābinātāka", nekā Keivam. Vispār man - ļoti patīk.
music, 1973

Theophilus North

7.0
Если честно, то разум говорит мне, что эта книга намного хуже "Мартовских ид", однако, если совсем честно, наплевать мне не этот разум! Большая мне от него польза. Да, "Теофил Норт", это не классика мировой литературы, зато читать интересно! (по крайней мере первые три четверти книги, под конец действительно книга начинает надоедать). Главных герой - Теофил Норт - это самый что ни сказать положительный герой, один из тех людей, которые вам помогают, когда вам совсем паршиво (не уверен, что такие в жизни существуют). Главная его ценность в том, что ему наплевать, что у вас за проблемы, он всегда как Макгайвер сможет что-нибудь придумать. Вообще Тео скорее похож не на Макгайвера, а на слугу Дживса - он себе ничего в жизни не желает, он очень образован, знает кучу языков и может не только помочь снять с человека подозрения за злодеяния, с которыми он никак не связан, помочь калеке без ног найти подругу, но и предложить свои услуге жене моряка, который не может иметь детей, в создании ребенка. Конечно, я понимаю, что в своей сути это поучающая литература, но легкий юморок и добавка в виде перца мне помогает переварить этот не особенно репрезентабельный жанр без особых переживаний. Единственное, что в книге мне мешает - Уайльдер не заметил, наверное, что рассказов в романе стало слишком много и что постепенно его творение стало больно уж однообразным. Ну и еще одна мелкая неприятность - героев в романе многовато, по крайней мере я не в силах вспомнить каждого персонажа, который в течении десяти глав отсутствовал, а тут вдруг взял, да и вернулся. Я не считаю, что читателя надо считать балбесом без памяти, но у всего есть свои пределы. Да, да и я не совсем уверен, что местами у достопочтенного Уаильдера не возникает проблем с хронологией книги, но это и не удивительно - он был уже совсем не первой свежести, когда писал этот - свой последний - роман, и хотя витальности его герою все еще хватает, но, конечно, писатели, которым за 70, редко создают непревозжденные шедевры.
book, 1973

Goodbye Yellow Brick Road

7.0
Man Eltons Džons principā nepatīk. Tas tā - informācijai. Es neuzskatu viņu par pievilcīgu vīrieti, man nepatīk viņa muzikālā vīzija - klavieru pops. Es neraudu, ja pa radio atskan "Nikita", un es neesmu greizsirdīgs uz viņa jauno vīru. Tomēr nevaru noliegt, ka kaut kāds talants šim cilvēkam ar mākslīgi atjaunoto redzi un pielīmētajiem matiem ir. Tāpēc es varu kaut ko pateikt arī par šo, vienu no viņa kritiski atzītākajiem albūmiem. Sākas tas ar kaut kādam Eltonam Džonam nepazīstamam tipam veltītu rekviēmu. "Funeral for a friend (love lies bleeding)" ir vienlaikus traģisks gabals un popsīga dziesma. Patiesībā man otrā daļa, kas nav progresīva un sarežģīta, patīk labāk. Šai kompozīcijai seko blondīņu nāves dziesma - "Candle in the wind". Skaista kompozīcija, lai arī visai primitīva, un ļoti apnicīga. "Bennie and the Jets", kas esot glam-pop himna, man nepatīk neko lielā mērā, laikam tomēr es labprātāk klausos kādu smagāku glema mūziku. Man vienīgā patiešām mīļā dziesma šajā diskā ir "Goodbye Yellow Brick Road" - tituldziesma, kurā ir kaut kāda dievīga smeldze, kas atļauj dziesmu klausīties atkal un atkal, piemirstot, ka to izpilda visnotaļ nožēlojami patētiskais Eltons Džons. "This song has no title" ir foršs dziesmas nosaukums, tāpēc man šī dziesma arī patīk. Vēl šajā diskā ir "Jamaica Jerk-off", kas ir kaut kāda parodija par regeju, "All the girls love Alice", kas ņirgājas par lesbietēm (varētu padomāt, ka Eltonam kā gejam būtu liels pamats šeit izcelties!), "Your Sister can twist", kas ir kaut kāda 50. gadu rokenrola klasiska gabala kopija un vēl viens grāvējs - "Saturday night`s alright for fighting", kur Eltons Džons pierāda, ka viņš ir rokmūziķis un nevis veca zeķe, protams, viņa roks ir apmēram tikpat smags un traks, kāds tas varētu būt Bojam Džordžam, bet tas mani nepārsteidz. Vēl diskā ir kaudze citu dziesmu, kas nearko īpaši neizceļas, un kuru galvenā funkcija ir eksistēt. Patiesībā es labprātāk ierakstītu pilnu disku tikai ar šī albūma tituldziesmu un ne tāpēc, ka pārējās būtu tik sliktas, bet tāpēc ka tā ir tik laba.
music, 1973

Viltotais Fausts

8.0
This is probably the best known post modern book in Latvian (or Latvian-Soviet) literature. It`s the same old story about Faustus and Mephistopheles but it has several differences. The so called Faustus is in fact a pharmacist from some minor city in Latvia, called Janis Trampelbahs, whilst Mephistopheles is a young and aspiring musician and writer who wants to get the rights for reworking a book of recipes that Trampelbahs has written lots of years ago (he wants to incorporate recipes in a book of his own and Trampelbahs` archaic style of writing suits him perfectly). When they meet Trampelbahs is sure that the servant of the Devil has come to him, so they have a deal: Cristopher Marlowe (yup, that`s the young fellas name) has to provide Trampelbahs with youth, whilest the pharmacist gives him all the rights for the cookbook. And Marlowe does return youth to the old fellow indeed (which he does by using lots of medicine), but after that everything goes a bit wrong - Faustus finds his Margareth, yet Marlowe also falls in love with her, Trampelbahs starts working for the Nazis, whilst Marlowe ends up being a bit of a leftist. Although the book has some soviet crap in it, it mostly seems to be a parody itself, like the novel is a parody of Faustus. That`s the perfect situation to quote Carl Marx: "History repeats two times. The first time as a tragedy, and the second - as a farce." The book is quite untrivial - it mixes different kinds of writing styles, incorporates recipes, jumps back and forth in time etc. I still am not sure that this is post modern literature though - it seems much closer to the modernism of E.T.A.Hoffman and (to some extent) Bulgakov. But this still is one of the best novels written by a Latvian writer.
book, 1973

Stellenweise Glatteis

6.0
This is a very typical book on social issues. Actually in some ways it could have been written in the USSR, not that there would be some "politrucks" participating in it or anything like that - but it`s a very traditional style of book about the oppressed masses - although there`s no pathos about it (contrary to what you would expect from a soviet book). Karl Maiwald works at some sort of truck drivers factory (I didn`t really get what his work was all about - he was a truck driver at first but he wasn`t allowed to drive anymore for his health was already very poor) where he accidentally learns to know that the bosses are spying on the workers by placing microphones everywhere. So he informs the trade union and together with some pals breaks into the office and steals some of the materials on the workers so that they could present those to the people in order to believed by them. But everything doesn`t go well - the government simply sacks Karl and says - nothin happened, let`s get back to work. So the workers start a strike and eventually Karl gets his work back, yet the owners of the company still don`t apologize for what they`ve done.
book, 1973

Mind Games

8.5
I`m not quite so sure why but this is my favourite album by John Lennon. Probably because it doesn`t have any songs with the word "Yoko" for its title. Probably, because there`s a whole lot of magnificient compositions that would make me cry if I was even more of a sissy than I feel like right now. There`s the fast rocking opening "Titan Ass" which sounds as if it was written by Chuck Berry but updated for early Seventies. The next song is "Mind Games" - the most famous of songs on this album. "We`re playing those mind games together - pushing the barrier, planting the seed". It`s psychedelic, it`s very sad and it`s very beautiful. Just like a really good film. "Aisumasen (I`m Sorry)" is just a beautiful ballad. "One day (At a time)" is the perfect love song, sung by a perfect John Lennon. "Bring on the Lucie (Freeda people)" is one of Lennon`s freedom songs with a very catchy chorus. "Nutopian national anthem" is a song that goes for 6 seconds and sounds like silence. The second part of the disc isn`t quite as good as the first one, yet it has another freedom song called "Only People" which once again is undeniably catchy. The disc closes with "Meat City" - another good old fashioned hard rockin` song. And as a whole it makes one hell of a record and one of the best records by any ex-Beatle. Update: I`ll have to relisten to "Plastic Ono Band" before stating that this is the best Lennon`s album once again.
music, 1973