Amsterdam

Ījena Makjūena romāns "Amsterdama" ir stāsts par mākslu, morāli, rīcības brīvību un tā sekām. Par šo romānu Makjūens saņēma Bukera prēmiju un izpelnījās vispārīgu mīlestību un atzinību.

Man Makjūens līdz šim bija zināms kā Melno suņu autors, līdz ar to nebūdams nedz sevišķi tuvs, nedz sevišķi ne-tuvs rakstnieks, bet gan viens no tiem literātiem, kuru vārds šķiet pazīstams, bet sevišķas emocijas neizraisa.

"Amsterdama" faktiski ir "suņiem" ļoti līdzīgā manierē rakstīts romāns, kurā tāpat savu lomu spēlē kaut kas līdzīgs detektīvstāstam, kas gan iepīts pa vidu cilvēciskās attiecībās. Bija reiz kāda sieviete vārdā Mollija. Viņai bija vismaz trīs mīļākie - komponists Klaivs, avīzes galvenais redaktors Vernons un ministrs Džuliāns. Bija viņai arī vīrs Džordžs. Viņa bija ļoti atvērta un vitāla sieviete, taču viss viņas dzīvē mainījās līdz ar smadzeņu slimības iestāšanos (kaut kas līdzīgs Alcheimeram), kuras rezultātā viņa pārstāja būt par sava saprāta valdnieci un kļuva pilnībā atkarīga no Džordža (kuru visi trīs viņas mīļākie uzskatīja par pretīgu glumu tipu). Un tagad viņa ir mirusi.

Turpinot precizēt apstākļus - Vernons un Klaivs ir draugi, kamēr labēji poplistiskais Džūlians Gārmontijs viņiem abiem nekādi nesimpatizē. Un tad Džordžs nodod Vernona un viņa avīzes rokās Gārmontiju kompromitējošas fotogrāfijas no Mollijas arhīva, kurās tas tērpies sieviešu drānās. Vernons, kura publicējamais izdevums pēdējos gados strauji iet uz leju, ir pārliecināts, ka fotogrāfijas nepieciešams publicēt, it īpaši zinot to, ka pretējā gadījumā gluži iespējama Gārmontija kļūšana par premjerministru, Klaivs un vairums Vernona padoto ir pret. Tikām pašam Klaivam ir jāpabeidz milzīgs pasūtījums - simfonija jaunās tūkstošgades sagaidīšanas svinībām.

Šajā brīdī droši vien sižeta atstāstījumam pielikšu punktu - varētu iet vēl tālāk, bet labāk tā laikam nedarīt. Lai nu kā, bet spriedzes šajā romānā netrūkst un tas neizbēgami tuvojas vienam - katastrofai.

Makjūens tāpat kā "Melnajos suņos" mani pārliecina, ka rakstīt viņš māk un viņa uzdotie jautājumi par ētiku un morāli šajā gadījumā ir ļoti tieši un precīzi. Lai gan atkal es tāpat nejūtos īsti šī romāna uzrunāts, tā saturiskais un formiskais spēks ir neapstrīdami. Es neesmu pārlecināts, ka izteikti rekomendēju šo grāmatu izlasīt, jo pats laikam par Makjūena cienītāju tā arī nekļūšu, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņš nebūtu lielisks rakstnieks.
2008-05-24
7.0
comments powered by Disqus