Kazhes pierakstu burtnīca

"Romantika un cigaretes" ir viens ļoti specifisks mūzikls, tik specifisks, cik vien mūzikls var būt. Sāksim jau ar to, ka varbūt tas nemaz nav mūzikls. Varbūt ir, tas grūti padodas definēšanai. Otrkārt, tas ir absolūti "netīrs". Nē, ne tāds asiņains un baismīgs kā Tima Bērtona un Džonija Depa bārddziņa filma, bet gan seksuāli netīrs. Faktiski šī ir filma par pusmūža vīrieti, kas iemīlas seksapīlā rudmatē, kura ir tik neķītra, ka maz neliekas. Jā, šī rudmate ir Keita Vinsleta (spriežot pēc "Extras" redzētā, neķītrību runāšana vispār ir viens no viņas jājamzirdziņiem). Savukārt šī vīrieša sieva nez kāpēc nav sajūsmā. Plus - viņa pusaugu meita ir ieķērusies dziedātājā ar nikneimu Freiburgs, tas varētu īsajā atstāstā būt viss, ko no sižeta šeit būtu nepieciešams pieminēt.

Bet kāpēc šis mūzikls ir citāds? Pirmkārt, muzikālo gabalu pasniegšanas maniere šeit ir vienkārši ģeniāla - tās skaistākais piemērs ir filmas sākumā, kad galvenais varonis izgājis uz ielas sāk dziedāt Engelberta Humperdinka (vai kā to tipu pareizi sauc) "A Man Without Love" un visādi apkārtnes "krīpi" viņam piebiedrojas. Zini, kā tas mūziklos notiek, ka visi iesaistās? Bet šeit tie visi ir lielākoties tādi pretīgi pusbomži un visas viņu kustības, manieres un tā tālāk ir tik satriecoši uzspēlētas un nebaidos lietot šo vārdu - "rēcīgas", ka smaids no tavas sejas ilgstoši neizgaisīs. Viens no iemesliem, kālab šī filma ir tāda īpatnēja, droši vien slēpjas faktā, ka tās producenti ir lieliskie brāļi Koeni, bet viņiem jau nu gan nevarētu pārmest noslieci uz triviālo. Vēl viens lielisks filmas elements ir aktieru izvēle - šeit tu nekad nespēsi ar garantiju noteikt, cik kādam personāžam ir gadu, jo reizēm māte var būt jaunāka par meitu (kā jau tas filmās mēdz notikt). Vairāki personāži ir vienkārši ekselenti - Kristofera Vokena brālēns Bo, jau pieminētā trakā rudmate Tūla un seksīgais puisis Fraibergs. Jāņem gan vērā, ka šī filma ir ļoti, ļoti rupja, ņemot vērā, ka tas ir mūzikls, līdz ar to nebūtu vēlams to skatīties mazu bērnu kompānijā (turklāt tās humors tāpat diez vai uzrunās gados jaunāko auditoriju), bet citādi - cepuri nost Džona Turturro priekšā.