Kazhes pierakstu burtnīca

Detektīvromānus es lasu diezgan reti, un vēl retāk kādu no tiem izlasījis, esmu stāvā sajūsmā. Protams, Boriss Akuņins nav šāds tāds detektīvu autors, kura visus darbus nav iespējams vienu no otra atšķirt un kuru es pat par literātu nenosauktu. Nē, Akuņins ir īsts rakstnieks un viņa romāni ir īsti romāni, kuros netrūkst postmodernisku gājienu, literāru spēļu un dažādu triku ar lasītāju. Un romāns ar nosaukumu "Nāves mīļākā" nemaz nevarētu man apiet ar līkumu. Es varbūt neesmu tipiskākais pašnāvnieku materiāls (nosaukt mani par dziļi lirisku būtu pagrūti), taču darbi par nāvi man vienmēr ir šķituši pietiekami saistoši un šajā gadījumā es vismaz izjutu, ka šis romāns varētu būt biedējoši romantisks un tādējādi atbilst manai iecienītākajai tējas tasei.

Savā ziņā tas man nelika vilties - romānā tiek aprakstīta īpatnēja pašnāvnieku "sekta", kuras biedri deviņpadsmitā gadsimta pēdējā gadā nodarbojās ar secīgu sevis iznīcināšanu (tāpēc arī pievērsos pirms kāda laika pašnāvības tēmai sava bloga "parastajā" slejā). Kas var būt savdabīgāks par vīrieti un sievieti, kas izdarījuši kolektīvu pašnāvību nošaujot viens otru un atstājot "pēc sevis" (za soboi) romantiskus dzejoļus, kuros apdzied nāvi kā mīļoto (turklāt - nebūdami viens ar otru saistīti kā mīlnieki)? Šajā ziņā viss būtu labi, un pietiekami saistoša ir arī romāna galvenā varone - no provinces atbraukusī Marija Mironova, kas pārdēvējas par Kolumbīni un iegādājas pieradinātu zalkša mazuli, iedodot tam vārdu Mefistofelis. Vienīgi pietiekami ātri izrādās, ka Kolumbīne nav nekāda liktenīgā sieviete un ar viņas personu daudzās romānā notiekošās nāves nav saistītas, bet gan viņa ir viens no potenciālajiem pašnāvību drudža upuriem. Protams, es būšu īstais cilvēks, kas varētu kaut ko ierosināt pasaulslavenam rakstniekam, bet es ar stingru pārliecību apgalvoju, ka romāns būtu ieguvis, ja Kolumbīnes stāsts risinātos paralēlā "timeline" romāna pamatsižetam un ar to savienotos vien romāna beigās (neatkarīgi no tā, kāds būtu šis savienojums). Vēl viens romāna trūkums - tā viltus atrisinājums/kulminācija īsti nenostrādā un līdz ar to otrais atrisinājums vairs nav īsti vietā, bet jau pirms tā lasītājam ir pārāk daudz norāžu uz patieso notikumu virzības dabu, tādējādi īstas kulminācijas tajā nemaz nav. Plus "pulciņa" vadītāja Prospero tēls man šķita pārāk nesimpātisks, arī tam es nekādus pluspunktus neiedotu.

Īsais kopsavilkums: man patika ideja, bet nepatika realizācija. Nezinu, vai es varētu uzrakstīt labāk (izglītots Akuņins, protams, ir nesalīdzināmi labāk par mani), taču Akuņina pieeja šajā gadījumā man nepatika.