Vilcienā Rīga-Skulte
Es iekāpju vilcienā
Smaržo pēc zeķēm
Uz sēdekļiem dāvanas -
Maisiņš, maizīšu kaste
Ierodas tīņi
Viņi ir brīvi
Ar savvaļas matiem
Tie tamburā pīpē
Un atceras laikus
Kad Tiesto bij Ogrē
Un tad arī urlas
Kā nu bez tiem
Блядь меня вырвет
Передай ещё пива
Mobilais tālrunis
Mūziku raida
Pār vagona soliem
DJ ты бля пьяный
Mobilais tā tik ir manta
Kas mākslu nes tautās
Aizripo pudele
Tajā bij džins
Tagad vairs nav
Tagad tā svabada
Un tā - katru piektdienu
Urlas uz Pabažiem
Tīņi uz Vecāķiem
Bet es - moralizēju
....
Pieceļos kājās
Iešu uz durvīm
Paskatos Lejā
Zem krēsla ir zeķe
============
Nope, es nepretendēju, ka kaut ko jēgtu no dzejošanas. On the contrary - I don`t know shit about poetry. Un vēl jo vairāk es neapgalvoju, ka augstāk redzamais teksts būtu dzejolis. Bet attiecīgajā vietā, attiecīgajā laikā un noskaņojumā citādāk izteikties nevarēju. Pasaule mani nesaprastu.