Mana rokupācija. I daļa
Kad biju mazs, man mūzika nepatika. Tagad grūti pamatot, kāpēc tas tā varētu būt bijis, bet tas ir neapstrīdams fakts. Un vēl vairāk - neesmu pārliecināts, ka mūsmājās mūzika vispār sevišķi bieži skanēja. Mans tētīs gan kopš laika gala ir bijis izteikts mūzikas cienītājs un kolekcionārs, bet mammas attieksme pret mūziku vislabāk raksturojama ar vārdu "atturīga".
Nupat kādas piecas minūtes domāju, kamēr atcerējos, kā saucās vokāli instrumentālais ansamblis, ar kuru man saistās pirmā muzikālā atmiņa. "Ornaments". Vai tev ir zināma šāda grupa? Man - ne pārāk, taču izrādās, ka astoņdesmito gadu vidū šī grupa divreiz ieņēma otro vietu Liepājas Dzintarā. Tolaik (astoņdesmito beigās?) man šis "Ornaments" šķita kaut kas vienkārši pārcilvēciski spēcīgs. Protams, tagad ļoti labi saprotu, ka nekā vairāk par triviālu šlāgermūziku ar zaļumballes jokiem šīs grupas priekšnesumā nebija, bet tajos laikos televīzijā redzētais šīs grupas koncertieraksts man joprojām ir palicis labā atmiņā.
"Ornamentu" vēlāk klausījies netiku, taču kaut kad ap šo laiku man sanāca pirmā saskarsme ar tēva krājumā ietilpstošajām lentēm, kuru viņam bija (un patiesībā - joprojām ir) pāri par simtu. Protams, ne jau es tolaik izvēlējos, ko klausīties (uzticēt man rīkoties ar lenšu atskaņotāju tajā laikā nebūtu gudrs risinājums). Faktiski no tiem laikiem atceros trīs ierakstus - vienu milzīgu Bītlu izlasi, Elvisa Preslija labāko dziesmu izlasi un mūziklu "Jesus Christ Superstar".
Tomēr par mūzikas cienītāju es vēl ilgu laiku nekļuvu, un vienu no agrīno skolas gadu sāpīgākajām epizodēm man nācās piedzīvot, kad izrādījās, ka es nekad neesmu dzirdējis Pet Shop Boys dziesmu "Go West".
Rokmūzikas pasaulē mani ieveda klasesbiedrs Niks, kuram mājās bija vairākas aizdomīgas izcelsmes kasetes ar mūziku. Niks no saviem vecākiem bija mantojis nepārspējamu mīlestību pret grupu "Queen" un arī es kā īsts sekotājs kļuvu par šīs grupas fanu. Protams, tas nenozīmēja, ka es būtu dzirdējis daudz šīs grupas dziesmu, manuprāt, es par Queen sāku fanot vēl pirms vispār izdzirdēju viņus jebkādā formātā. Taču pēc kāda laika es patiešām biju "uzsēdies" uz šīs grupas diviem ierakstiem - "Greatest Hits" un "Greatest Hits II" (pēdējo es pat kaut kādā veidā piespiedu vecākus man iegādāt legālā formātā).
Ja arī "Queen" cienīšana man patlaban nešķiet labas gaumes apliecinājums, ko tad lai saku kādu ierakstu, ko tolaik noklausījos droši vien savas simts reizes. To saņēmu dāvanā dzimšanas dienā no Scs un jau pieminētā Nika un labu laiku es par šo katastrofāli tizlo deviņdesmito gadu deju mūzikas ierakstu vienkārši nereāli kaifoju. Army of Lovers - "Glory, Glamour and Gold". Kāda traģēdija man bija, kad šī kasete pēc apmēram gada konstantas klausīšanās kaut kur neatgriezeniski pazuda, lai nekad vairs neatgrieztos... Bet nekas, apmēram pusei šī ieraksta dziesmu piedziedājumus es joprojām varētu nodziedāt.
Tomēr ne tikai tādi mēsli kā "Army of Lovers" un "Džonī atbalsis" tolaik skanēja manā istabā, bet arī vismaz nedaudz tādas mūzikas, ko par labu atzīstu vēl joprojām. Vēl vienā kasetē Nikam bija kāds ieraksts, par kuru mēs nezinājām, kas tas ir, bet tas bija ļoti labs un tajā bija viena dziesma, kas sākās ar frāzi "good morning, the worm, your honour". Dīvaini, ka tikai vairākus gadus vēlāk es uzzināju, ka pilnīgi neapzināti biju regulāri klausījies Pink Floyd "The Wall" otro plati, kura mitinājās šajā kasetē. Kāpēc tur nebija pirmās puses un ko tā vispār darīja Nika mammas krājumā līdzās "Modern Talking" un "Laid Back" (šos brīnumus arī klausījāmies vairāk nekā būtu vēlams atcerēties), man nav skaidrs, bet sanāca tā, ka 11-12 gadu vecumā es biju neapzināts Pink Floyd cienītājs.
Deviņdesmit ceturtajā gadā (t.i. - 10-11 gadu vecumā) manā dzīvē ienāca mūzika caur televizoru, konkrētāk caur televīzijas kanālu RBS. Eh, tas bija viens labs televīzijas kanāls un tā bankrots nedaudz vairāk kā gadu vēlāk man bija īsta traģēdija. RBS līdzās filmām (tais bija vienīgais laiks, kad televīzijā regulāri skatījos tieši filmas) bija vesela tonna mūzikas raidījumu, kuru vidū dominēja "RBS TV Top 20" un "Eirotops". Pirmajā bija televīzijas skatītāju sabalsotas populārākās dziesmas, otrajā - kaut kādi droši vien aizdomīgas kvalitātes eiročārti. Taču ne tikai topi tur bija, bet arī specializēti raidījumi par dažādām grupām. Mani gan interesēja nevis tie raidījumi, bet dziesmas, kas tajās skanēja, kuras ļoti cītīgi rakstīju videokasetēs, sperot savus pirmos soļus personīgās mūzikas kolekcijas virzienā.
Kāda mūzika šajā televīzijā man visvairāk patika? Kā jau pieklājas agrīnam tīnim, man nepatika nekas smags un draudīgs (un par tādu uzskatīju gandrīz jebkādu rokmūziku), bet sūdīga popsa un disko mūzika bija tieši tas, par ko man vajadzēja fanot. "Take That" un "East 17" bija manas mīļākās puišu grupas, taču tur bija arī The Connells ar `74-`75, vairākas Nirvanas dziesmas no Unplugged koncerta (tādējādi man tika aiztaupīta Nirvanas smagākā puse), Džimija Neila "Crocodile Shoes" un vēl daudz visādu šāda veida brīnumu. No "smagajiem" man patika vienīgi H-Blockx un arī vien tāpēc ka viņiem bija jodzīgi videoklipi.
Vai es biju īsts kādas grupas fans? Nē, pilnīgi noteikti, ka nē. Tiem pašiem "Take That" es zināju kādas 2-3 dziesmas, ne vairāk, bet domas noklausīties veselu viņu albumu man noteikti nebija. Man patika tā mūzika, kas gāja pa TV un ar to es jutos pilnīgi apmierināts. Un par vienu no galvenajiem dziesmas kvalitātes rādītājiem es uzskatīju videoklipu.
Tad RBS TV pazuda un kādu laiku nekādas jaunas vēsmas manā mūzikas gaumē neienāca. Klausījos tās dažas kasetes, kas man bija, neskaitāmas reizes skatījos videokasetēs ierakstītos videoklipus, bet deviņdesmit septītā beigās sāku klausīties radio.
Un kā tev šķiet, ko es klausījos? Protams, ka tā bija "lieliskā" radiostacija Super FM, kurā tolaik dominēja trīs izpildītāji - "Backstreet Boys", "The Prodigy" un "Scooter". Pirmie man šķita pārāk salkani (kā nekā man bija jau 14, nebiju vairs nekāds sīkais), otrie - pārāk nemuzikāli, bet Scooter bija tieši man kā radīti. Vēl pirms pāris gadiem viņu "Move Your Ass" un "Hyper Hyper" RBS kanālā mani nebija uzrunājuši, bet tagad izrādījās, ka tā ir tieši man radīta mūzika. Centrāltirgū iegādājos divus viņu ierakstus - "Our Happy Hardcore" un izlasi "Rough And Tough And Dangerous", un dreijāju tās abas nedēļām ilgi.
Lai sasniegtu zemāko punktu man trūka tikai viena - vācu dueta "Modern Talking" apvienošanās. Un 1998.gadā tā patiešām notika - Dīters Bolens un Tomass Anderss izdeva "Back For Good", kurā tik iekļautas viņu vecās dziesmas jaunās skaņās, mans māsasvīrs to iegādājās kompaktdiskā, es nokopēju kasetē un tā es pārvērtos par Modern Talking cienītāju. Yuck! Un tad vēl nāca pats nožēlojamākais punkts manā biogrāfijā - es biju uz Modern Talking koncertu Rīgā. Dīvaini, bet tieši šis koncerts savā ziņā kļuva par lūzuma punktu. Nebija gan tā, ka man pēkšņi būtu pārstājusi patikt šāda draņķīga popmūzika, bet kaut kāda iemesla dēļ es pamazām sāku laboties.
Turklāt dīvainā kārtā par manas "labošanās" vienu no katalizatoriem kļuva mani senie elki - "Queen". Gadu gaitā biju iegādājies visus viņu ierakstus (kasetēs), kā arī aplīmējis istabas sienas ar Fredija Merkūrija plakātiem, taču tad 1998.gadā atlikušie grupas dalībnieki izdeva Fredijam veltīto singlu "No-one but you". Super FM to neatskaņoja, jo dziesma neatbilda radiostacijas formātam un rezultātā mana mīlestība pret šo radiostaciju sāka atslābt un arvien biežāk es klausījos Radio SWH, kas tomēr atskaņoja pilnīgi cita veida mūziku.
1.daļas beigas