Kazhes pierakstu burtnīca

Kā jau rakstīju 1.daļas beigās, ap 9.-10.klases laiku manas muzikālās prioritātes sāka mainīties un no tīņu popsas sāku pāriet arī pie jēdzīgākas mūzikas klausīšanās.

Sanāca, ka pirmā "nopietnā" grupa, kurai šajā ērā pievērsos, bija Pink Floyd - vieni no mana tēta iecienītākajiem izpildītājiem. Viss sākās (dabiski) ar "The Wall", kas droši vien ir visvairāk depresīvam tīnim piemērotais šīs grupas ieraksts. Vidusskolas laikos ar lielu prieku klausījos arī divus sliktākos PF ierakstus - "A Momentary Lapse of Reason" un "The Division Bell", kuri tolaik šķita tādi modernāki par pārējiem PF veikumiem, bet vēlāk, protams, tie pamazām atklāja man savu absolūto tukšumu. Tikai pakāpeniski to vietu manā sirdī ieņēma "Animals" un "Wish You Were Here". Dīvainā kārtā "Dark Side of the Moon" man vēl vismaz pāris gadus ne tuvu nebija mīļākais PF ieraksts. No "Piper at the gates of dawn" sākotnēji mani piesaistīja vienīgi "Bike".

Paralēli, kā jau vidusskolniekam pienākas, klausījos arī visādus tā laika VIVA hitus - ieskaitot "Bloodhound Gang", "Blink 182", "Offspring" un, protams, "HIM". Pie sienas Villes Vallo plakātus gan nelīmēju (neesmu gejs), bet "Right here in my arms" man riktīgi labi garšoja. Kas attiecas uz Bloodhound gang un Blinkiem, šos uzskatīju par izciliem popmūzikas izsmējējiem, kas "ierēc par tiem dirsām".

Bet pietiek par skumjo. Vēl videnes laikos parādījās lieliskie mp3 pirāti, kas izplatīja diskus ar mūziku par relatīvi saprātīgām cenām (lai arī mūsdienās man tas šķiet ļoti slikts naudas ieguldījums). Viņu bija trīs - vispirms Sinagors. Par to - neko labu neteikšu, ierakstu kvalitāte bieži bija drausmīga, bet saturs - neatbilstošs solītajam. Patiesībā no viņa man ir tikai viens disks, kurā bija vairākas savdabīgas parādības - Džona Lenona "Imagine", kas nez kāpēc izrādījās kaut kāda viņa dziesmu izlase, nevis albums (turklāt - ieskaitot vairākas bītlu dziesmas); tas pats izrādījās ar Queen "The Game". tātad - Sinegors nerullē, nepērc no viņa mp3 diskus, ja tev nejauši gadās nokļūt 1999.gadā. Tad bija Dmitrijs aka MyOhMy - tas gan bija labais tips, kuram bija milzīgs un pastāvīgi augošs disku krājums, operatīvs serviss un lielākoties laba ierakstu kvalitāte. Manu maciņu viņš kopumā gan paputināja tīri pamatīgi - kopumā no viņa man ir ap 30-40 diskiem. Un vēl bija Rinalds, bet mēs kā "uzticīgi" Dmitrija klienti pie Rinalda iepirkāmies minimāli.

Kas gan bija dīvaini - tas, kādu mūziku es no Dmitrija iegādājos (un vēlāk - pats lejuplādēju, izmantojot lieliskos nu jau sen mirušos servisus Kazaa un Audiogalaxy), īpaši nesaskanēja ar to, kādu mūziku es ikdienā klausījos. Un ko tad es klausījos? Diezgan ilgstoši regulāri - tikai divas grupas - "Pink Floyd" un "Queen" (un no otrās - arī visu dalībnieku solo ierakstus).

Par tālāko rakstīt ir grūti, jo kaut kā vienā brīdī mūzikas klausīšanās procesam pazuda struktūra, līdz ar to varbūt jēdzīgākais būtu uzskaitīt mūziķus, kuri dažādos laikos man bijuši būtiski. Secība nav hronoloģiska, pēc svarīguma skalas, vai asociatīva. Tā ir nejauša.

1) Lū Rīds - visvairāk "Transformer" un "Magic and Loss", bet arī citi ieraksti. Savā ziņā Lū Rīds ir pirmais solis ceļā uz Bobu Dilanu
2) Bītli - no pamatskolas laikiem bītli asociējās ar visu, kas nav stilīgs, ir novecojis un kas nav aktuāls. Tikai vēlākos laikos nāca atklāsme, ka bītli ir droši vien vienīgā grupa, kurai ne tikai nav sliktu albumu, bet gandrīz nav arī neveiksmīgu dziesmu. "Abbey Road", "Magical Mystery Tour", baltais albums un "Stg. Pepper`s" varu klausīties vienmēr un visur
3) Beach Boys - tiesa neviens cits viņu albūms kā vien "Pet Sounds" mani tā arī nav spējis pārliecināt, bet toties tas viens ieraksts gan...
4) The Kinks - droši vien visbiežāk nenovērtētā britu invāzijas grupa, kuras sešdesmito gadu otrās puses ieraksti ir labākais skaņu celiņš Anglijas laukiem
5) The Who - visi viņu ieraksti pirms astoņdesmito gadu balagānam ir pieminēšanas vērti
6) Chumbawamba - pārlecam uz pancisku deju mūziku ar anarhistiskām tendencēm, faktiski ar prieku klausos visus viņu veikumus, izņemot komerciāli veiksmīgo "Tubthumper" (un ne tāpēc ka viņi būtu pārdevušies, tur vienkārši ir sliktas dziesmas)
7) vesela virkne swing revival grupu - Squirrel Nut Zippers un līdzīgie
8) Cream. No smagajām un pussmagajām grupām neapšaubāmi mani lielākie elki. Esmu mēģinājis iemīlēt arī Kleptona solo veikumus, bet nekas nespēj sacensties ar "Disraeli Gears"
9) Janis Joplin un lielā brāļa holdinga kompānija - bez komentāriem. gluži kā misters Džimijs Hendrikss.
10) Dead Kennedys - vienīgie hardcore panki, kas mani uzrunā.
iepriekšminētie izpildītāji nosacīti būtu iedalāmi manā "veco" mīlestību kategorijā, kura vēlāk paplašinājās ar vairākiem gan jaunākiem, gan mazāk jauniem izpildītājiem, kuru vidū būtu izceļami:
1) Toms Veitss. Ja nu ir kāds mūziķis, pret kuru man mīlestība radās kā no zila gaisa, tad tas ir tieši šis vecais vīrs, kurš manu sirdi spēlē kā akordeonu. Veitsam ir vienīgi trūkums, ka viņš absolūti nav klausāms sieviesu auditorijā.
2) White Stripes. Lai arī kopumā pret jaunajām garāžroka grupām esmu skeptisks, Džeka un Megas Vaitu duets ir pilnīgi no citas operas un pamatīgi rullē.
3) Ween. Vislabākā plaši nezināmā mūsdienu grupa.
4) The Clash. Protams, viņi nav īsti panki, bet vai tāpēc viņi būtu sliktāki
5) Matching Mole, Soft Machine un Roberts Vaiats - jo vairāk klausos, jo vairāk saprotu, ka Vaiats ir viens no the greats
6) Bobs Dilans. Ilgstoši viņš man šķita garlaicīgs un nebaudāms, līdz reiz piesēdos klausīties pēc kārtas visus viņa ierakstus un sapratu, ka patiesībā viņš diezgan pamatīgi rullē.
Varētu rakstīt vēl, bet man jau pirms laba laika apnika