Kazhes pierakstu burtnīca

"Grbavica" manā uztverē ir viena no tām filmām, kas gūst baigāko atzinību politikas un nevis mākslas dēļ. Proti - ir tādas filmas, kuras tā vien prasās atalgot ar kādu Zelta globusu vai ko tamlīdzīgu, jo tā ir filma par svarīgu tēmu, smaga filma un tā tālāk. Un kāda vēl varētu būt filma par dzīvi Bosnijā?

Šī filma vēsta par kādu vientuļu māti, kas audzina savu meiti mūsdienu Bosnijā, kur darbs ir zemi atalgots un dzīve kopumā diezgan draņķīga, bet atmiņas par karu visiem vēl ir dzīvas un joprojām dažādās vietās tiek atrakti masu kapi. Protams, ka kā jau tas šādās filmās tiek pieņemts, ir viena labā puse un viena sliktā. Bosnieši (t.b.- musulmaņi) ir tikai upuri, kamēr serbi - ļaunie slepkavas. Jo, kā zināms, bijušās Dienvidslāvijas karos noziedznieki vienmēr bija tikai serbu pusē (un tāda patiesībā ir arī politkorektā pieeja - pasludināt serbus par vainīgajiem pie visām ļaundarībām - viņi bija slepkavas un izvarotāji, kamēr nabaga bosnieši - ko nu viņi...). Anyway, filma gan vismaz kara ainas nerāda, bet ir pašsaprotams, ka visi personāži par to pastavīgi domā (jo kā nekā tā ir ļoti sāpīga daļa viņu pagātnes). Un es varu noticēt, ka tas, ko filmā rāda, ir reālistiski, un pat varu piekrist, ka abu galveno aktrišu tēlojums šajā filmā ir līmenī. Bet kāda ir šīs filmas doma? Kāda tai ir sevišķa jēga? Manuprāt, jēgas tur nekādas dižās nav, un filma ir ne vien garlaicīga, bet arī diezgan izteikti tendencioza. Un tas, ka tā ir saņēmusi balvas prestižos festivālos, mani kaut kā īpaši neinteresē. Es šajā filmā vismaz neko TĀDU nesaskatīju.