Igaunijas brauciens: ievads
Tas, ka šogad pārmaiņas pēc vajadzētu Jāņos darīt kaut ko atmiņā paliekošāku par kārtējo braucienu uz Krastciemu, bija skaidrs jau pietiekoši sen. Sevi par nekādu dižo jāņotāju neuzskatu, līdz ar to man Jāņos gribas kaut ko vairāk nekā vienkārši ieēst šašliku un pasēdēt pie ugunskura kaut kur Pierīgā. Man vajag ceļojumus, pārsteigumus un jaunas izjūtas. Man vajag putnu vīterošanu mežā un zāģa šalkšanu kaut kur pamalē. Un vairāk par visu man nepatīk atkārtot jau pieredzēto.
Mazliet padomājot gan varu atcerēties, ka nemaz tik ļoti “sēņaini” visi pēdējie Jāņi nav bijuši. Jā, pagājušogad mēs patiešām tikai aizbraucām uz dažām stundām pie Vitas, bet vēl pirms pusnakts bijām mājās un aizmiguši. Taču pirms diviem gadiem pirms palikšanas pie tās pašas Vitas paspējām vēl aizbraukt uz Ventspili. Tāpat pirms četriem gadiem izbraukājām tālāko Jūrmalas daļu, bet beigās palikām Saldū pie Noras vecvecākiem. Tomēr manā skatījumā spilgtākais Jāņu pavadīšanas veids bija vēl gadu agrāk – 2003.gadā, kad trīs dienas ap Jāņiem braukājām pa Sēliju. Un tieši šāds trīs dienu brauciens bija paredzēts arī šogad.
Sākotnēji skatījāmies mūsu Dienvidaustrumu kaimiņa – Baltkrievijas virzienā. No astoņiem potenciālajiem braucējiem tikai divi (Sergejs un Marina) šajā valstī ir bijuši, un vispār Baltkrievija ir tāds kā neizzināts laukums, kas mums vismaz teorijā varētu kļūt par aizraujoša piedzīvojuma daļu. Taču izrādījās, ka vesela virkne dažādu traucēkļu mums liedza šajā virzienā doties. Tur ietilpa gan diezgan dārgās šīs valsts vīzas (un citi ar braucienu saistītie izdevumi), gan Ziņģa pases maiņas procedūra, gan Zanes un Sīča kāzas, īsi sakot – vesels problēmu komplekss. Tad jau šķita, ka varbūt tomēr mums vajadzētu jau ceturto reizi pēc kārtas lūgt Vitas viesmīlību mūs izmitināt pie sevis Jāņu naktī, bet tad radās doma par Sāremā un Hījumā.
Lai arī šeit bez papildu izdevumiem neiztikt (līdzās lielai benzīna litrāžai šādā braucienā nācās rēķināties ar vairākiem pārbraucieniem ar prāmi), šādam braucienam mums tomēr savākties izdevās. Un tas ļoti priecēja, jo pēdējā vairākdienu autobraucienā (izņemot vairākus mēnešus iepriekš plānoto “slaveno” 2007.gada septembra Eirotripu), bijām bijuši... jau pieminētajos 2003.gada Jāņos. Gandrīz neticās, ka tas bija TIK sen.
No mums astoņiem četri Sāremā bija bijuši iepriekš (Hījumā, ja nemaldos – neviens. Varbūt Jenny). Ziņgis, Nora un es uz šo salu bijām divu dienu klases ekskursijā vēl trakajos skolas gados. Taču patiesībā šāds brauciens neskaitās, jo skolas ekskursijās neviens nedodas, lai redzētu kaut ko jaunu. Tur dodas parādīt sevi no labākās puses. Kāda lai arī šī labākā puse nebūtu. Pamatā izvēle ir starp diviem variantiem – pietempties vai kā lūzerim sēdēt malā un ņirgāties par tiem, kas pālī. Kurš variants ir labāks, es pat īsti nepateikšu. Bet nav šaubu, ka neviens no šiem variantiem neparedz sevišķu dabas un arhitektūras pieminekļu apskatīšanu. Jenny Sāremā pabija nesenākos laikos un droši vien nevienam kurpes šajā salā nepievēma, tāpēc varbūt viņai bija mazāk interesanti braukt, es jau nezinu.
Patiesībā ilgstoši arī šis brauciens bija zem lielas jautājuma zīmes. Proti, lielākā problēma visos mūsu braucienos jau kopš pašiem to pirmsākumiem ir bijusi saistīta ar automašīnu skaitu. Senajos laikos šoferi bija divi – Bubļiks un Ģirts, reizēm kādu no viņiem aizstāja Fiļa. Tagad, 2008.gadā, tiesības ir daudziem, bet ar mašīnām bieži joprojām ir problemātiski. Lai mēs kaut kur vispār varētu aizdoties vairāk kā 4 cilvēku kompānijā, bija nepieciešama otrās mašīnas piedalīšanās. Par mums un dzeltenīgo Audi šaubu nebija (ignorējot problēmas ar pašieslēdzošos mūsu mašīnas signalizāciju), bet par otro šoferi – Sergeju – bija. Proti, Sergejam un Marinai bija jau sarunāts Jāņus svinēt pie draugiem Dagdā. Bet Dagda nemaz neatrodas Sāremā. Taču N.R. lika lietā savu neierobežoto šarmu un Marinu savaldzināja. Tfu ti, nevis savaldzināja, bet pārliecināja, ka spontāns un ne sevišķi labi saplānots brauciens uz Igauniju ir tieši tas, kā viņas līdzšinējā dzīvē ir pietrūcis. Un tā nu nostabilizējās mūsu astoņu cilvēku komanda: N.R. un Nora, Sergejs un Marina, Ziņģis un Jenny, kā arī Kzh un Lienča.
Plāni pirms izbraukšanas mums bija pietiekami aptuveni – pirmajā dienā aizbraukt uz Hījumā, tur pārnakšņot, otro dienu nodzīvoties pa to salu un doties uz Sāremā, trešajā – atpakaļ uz dzimtajām ārēm. Tādi sīkumi kā salu plāni mūs, protams, neuztrauca. Uz vietas vienmēr var visu izdomāt labāk.
Atceļā no Scs un Za kāzām ar Ziņģi un Jenny iebraucām veikalā, lai iepirktu kādu pārtiku braucienam. Centrālās pirkuma daļas bija divi kilogrami mednieku desiņu un divi vienreizējās lietošanas grili. Izbraukšana bija paredzēta svētdienas rītā ap pusastoņiem-astoņiem.
Kā mums izgāja braucienā, par to rakstīšu nākamajā reizē.