Kazhes pierakstu burtnīca

Dīvaini, ka vieglāk agri no rīta ir piecelties, ja tu plāno doties kādā izpriecas braucienā, nevis uz darbu. Tāpēc arī šajā svētdienas rītā, lai arī gulēts iet bija vēlu, piecelties spējām gluži viegli (un nekas, ka cēlāmies pirms septiņiem). Mantas bijām sapakojuši jau iepriekšējā vakarā (un to bija daudz. Patiešām daudz), tā ka atlika vien nomazgāties, apģērbties, iekost kādas minimālas brokastis, aiznest visu uz mašīnu un startēt.

Imantā savācām Ziņģi un Jenny, pie N.R. un Noras namdurvīm (lai arī durvju tajā pusē nemaz nav) sagaidījām Sergeju un Marinu, un kopā devāmies šiem pakaļ. Normis vēl bija dažādu gadžetu gatavošanas procesā, bet relatīvi drīz arī viņš un Nora bija gatavi, un varējām doties ceļā.

Sākotnēji sadalījums pa mašīnām bija tradicionālais – mūsu mašīnā kopā ar Kzh un Lienču brauca Ziņģis un Jenny, bet pie Sergeja un Marinas izvietojās Normis un Nora. Bijām gan pirmo reizi mūsu visu izbraucienu vēsturē vienojušies plaši praktizēt pārsēšanos starp mašīnām, vietu mainīšanu, pāru izjaukšanu (ne jau “globāli”, bet sasēdinot pusītes dažādās mašīnās) un patiesībā vairāk vai mazāk šim principam arī sekojām (lai arī kopumā, protams, vismaz pusi laika nobraucām tieši sākotnējos auto pasažieru sastāvos).

Pat tāds web-papīra izniekotājs kā es neko daudz par braucienu pa Via Baltica uzrakstīt nevaru, tāpēc vairāk rakstīšu par vietām, kurās apstājāmies, nekā par vietām, kurām pabraucām garām.

Pirmā apstāšanās vieta mums bija Tūjā, kur jūrmala ir akmeņaina un ko ne velti sauc par Vidzemes akmeņaino Jūrmalu. “Normji” un “Žakē” šeit jau iepriekš bija bijuši, bet “Ziņģiem” un “Sergejiem” (saucot pārus atbilstoši standarta saīsinātajai metodei) šīs vietas bija mazāk zināmas. Man jau akmeņaina jūrmala patīk ar savu mežonīgumu, pirmatnējumu un zemo pielāgotību pilsētas tūristiem, daudz labāk par Rīgas jūrmalas gludajām smiltīm, būdiņām un tonnām atkritumu. Tiesa, par Veczemju klinšu “administrāciju” pāris kritiskus vārdus gan vēlētos izteikt. Proti, no vietas, kur kempinga vietas ir maksas un kur pat par mašīnas noparkošanu tiek iekasēta nauda, gribētos sagaidīt, ka tur tiktu veikti arī kādi periodiski atkritumu novākšanas darbi. Ar Ziņģi attīstījām teoriju par to, vai iespējams “meža tualetes” - proti, dabierīcību apmeklēšanas abonements, bet, iespējams, tā sauktajām sviesta teorijām vajadzētu veltīt atsevišķu grāmatu, nevis par tām kaut ko rakstīt pa vidu citiem tekstiem.

Kā lai arī nebūtu, svaigā gaisā bijām padzīvojušies un varējām turpināt braucienu. Notika arī pirmā sastāva rokāde. Jau iepriekš bijām domājuši, ka cilvēkus mašīnās varētu sadalīt pēc kādiem īpašiem kritērijiem, lai interesantāk. Un tā mēs sadalījāmies pēc reliģiskās piederības. Proti, Sergeja mašīnā par pasažieriem kļuvām Ziņģis, Žeņa un es kā pareizticīgie, bet visi pareizajai ticībai nepiederīgie bija spiesti braukt ar mūsu auto. Tālu gan mēs šādā veidā neaizbraucām, jo pienāca mūsu nākamā pieturvieta – Kuivižu putnu novērošanas tornis. Par sevišķu putnu novērētāju es sevi nosaukt nevaru – pacietība manu gandrīz nebeidzami daudzo pozitīvo īpašību vidū nav tā attīstītākā. Taču šajā putnu vērošanas vietā bija viens patiešām liels pluss – jūras gārņi. Cik nojaušu, līdz šim es brīvā dabā tādus vispār nebiju redzējis, bet Kuivižos to bija vesela kolonija. Sākotnēji pa gabalu izskatījās, ka tur uz sēkļa bija izvietota rinda dīvainu statuju, taču brīdī, kad šīs statujas gandrīz vienlaicīgi visas uzlidoja gaisā, kļuva skaidrs, ka tie tomēr bija gārņi. Vēl pie Kuivižu “ekstrām” nepieciešams pieminēt, ka tur nav nekā līdzīga pludmalei, jo viss jūras krasts ir zaļš randu pļavu veidā. Gandrīz pat neticās, ka tu atrodies jūras un nevis ezera malā. Paejot dažus simtus metru pretējā tornim virzienā, redzējām arī bariņu savvaļas govju, kas no mājas govīm pamatā atšķiras pēc vienas pazīmes – biezākas vilnas. Ar to šī pietura mums arī beidzās, un mēs atkal turpinājām ceļu.

Trešo reizi mēs piestājām nu jau faktiski un Latvijas un Igaunijas robežas (nekas, ka robežas tur tagad nemaz vairs nav. Welcome to Schengen, baby!), proti, lai pastaigātu pa Ainažu Ziemeļu molu. Šis astoņdesmit gadus vecais gandrīz puskilometru garais mols patiešām ir viens no labākajiem sava “žanra” pārstāvjiem, ko man nācies redzēt. Iešana pa to varbūt nav no tām vieglākajām, taču tā arī ir daļa no šī mola skaistuma. Un kas gan var būt patīkamāk kā sasniegt šī mola galu, kamēr tūristu grupa no Igaunijas bijusi spiesta apstāties jau pusceļā? Protams, es nezinu, vai patiesībā nesanāk tā, ka tieši mēs uz šī mola esam tūristu grupiņa no Latvijas, jo robeža (cik saprotu) tam iziet pa vidu, līdz ar to var vien priecāties, ka esam tagad ar igauņiem vienojušies lielajā un brālīgajā Eiropas “padomju” Savienībā un ka igauņu robežsargi mūs nevarēja bez brīdināšanas nošaut par nesankcionētu viņu valsts robežas šķērsošanu (nemaz nerunājot par iespēju mola vidū ieraudzīt robežposteni).

Kur tālāk? Tik uz priekšu, uz priekšu vien. Proti, uz Igauniju. Līdz Pērnavai braucām nekur nepiestājot. Bet Pērnavā gan piestājām. Pilsētu, protams, neapskatījām, jo katru reizi, kad braucam tai cauri, Pērnavu palaižam garām. Ko tā Pērnava no sevis iedomājas? Labi, ka tur vismaz atradām labu picēriju. Nosaukumu gan neatceros, bet atradās pie pieturas. Nopietni. Es nekad nejokoju. No ārpuses šķita, ka iekšā varētu būt baigākais zaņķis, bet izrādījās – nē, viss kārtībā. Picas garšīgas un ne pārmērīgi dārgas, tieši tas, kas vajadzīgs grupiņai tūristu no Latvijas. Un vēl varēja dabūt kefīru.

Paēdām un atkal – ceļā. Tā kā vispār mūsu brauciena mērķis bija apskatīt Igaunijas salas, līdz Hapsalu aizbraucām bez liekas kavēšanās. Tur gan uzreiz radās viens jautājums – cikos ir prāmis, un vai mums nebūs divas stundas jāgaida uz nākošo. Taču vēl vajadzēja ieskriet vietējā veikalā, lai nopirktu kaut ko vakariņām. Es personīgi būtu atteicies no ēdiena cerībā, ka arī Hījumā ir veikali, bet zināt jau nevarēja. Un tad – uz ostu. Ja prāmis izietu tajā laikā, kad mēs bijām domājuši, ka tas varētu iziet, mums nāktos divas stundas gaidīt nākamo. Nezinu, ko mēs divas stundas darītu šajā pilsētā, kura ievērojama visvairāk ar savu nefunkcionējošo dzelzceļa staciju (pie kuras pabijām) un māju, kurā (iespējams) vienu nakti pavadījis Krievijas imperators Pēteris I. Kā nupat noskaidroju, pilsētā ir arī diezgan majestātiska pils, kuru mēs savā braucienā neredzējām. Varbūt citreiz. Kāpēc neredzējām? Tāpēc ka mēs prāmi nenokavējām, bet gan gandrīz kā paši pēdējie tajā iekļuvām. Patiesībā pat baidījāmies, vai nesanāks tā, ka pirmā (Sergeja) mašīna brauks ar vienu prāmi, bet mēs ar nākamo. Tomēr tā nesanāca, un uz prāmja tika gan viņi, gan arī mēs.

Un tā mēs nonācām Hījumā.

To be continued