Justine

Beidzot tas brīdis ir klāt - es varu atklāt pasaulei (hic!) savas domas par marķīza de Sada romānu "Justīne". Domājams, ka šī tikai retais nenojauš, ka marķīzs de Sads pasaulei vislabāk ir zināms tādēļ, ka viņa vārdā nosaukts sadisms. Un līdz ar to būtu tikai dabiski pieņemt, ka viņa darbos sadisma netrūkst. Es labprāt tagad tev paziņotu, ka patiesībā tā nemaz nav un ka de Sads "Justīnē" pievērsies audējas profesijas smagumam 18.gadsimta Francijā, bet tā nav. "Justīne" ir viens no visklasiskākajiem sadisma literatūras darbiem, kuru droši vien no galvas vajadzētu zināt katram daļēji nepieskaitāmam sadisma apsēstam indivīdam.

Romāna sižets savā ziņā ir ļoti līdzīgs porno filmas scenārijam. Proti, mums ir galvenā varone Justīne, kura ir ļoti jauka tikumīga meitene (vēlāk - sieviete), kura gribētu to vien kā mīlēt Jēēēzu, bet - shit happens un viņa vai katrā lappusē nonāk kādu seksuāli izvirtušu tipāžu rokās, kuri ar viņu apietas visdažādākajos un visperversākajos veidos. Katru reizi, kad Justīne mēģina pret kādu cilvēku būt laba, palīdz viņam grūtā brīdī, viņš to izmanto kā iespēju, lai Justīni kārtējo reizi izmantotu. Un tā - visā romāna garumā.

Jāatzīst, ka no visa dažādo manis dzirdēto seksuālo noviržu klāsta šī romāna personāži nepraktizē vienīgi zoofīliju. Nezinu, kāpēc dzīvnieki viņiem nešķiet labi "rotaļu" biedri, bet tāda nu ir šī situācija. Toties viss, kas saistīts ar "spēļu" dalībnieku skaitu, dzimumu sastāvu, izkārnījumu izmantošanu, pozīcijām, visdažādākajām vardarbības formām un tā tālāk, šeit ir plaši pārstāvēts. Te tu atradīsi gan benediktiešu ordeņa mūkus, kas sievietēm mutē kakā, gan tiesnesi, kas aizšuj "caurumus", lai tos varētu ar savu locekli uzšķērst kā "pirmatklājējs", gan tipu ar fetišu uz asins nolaišanu, gan, gan... Reti kad esmu kādu grāmatu lasījis tik ļoti izteikti skrienot pāri lappusēm, jo iedziļināties "Justīnes" tekstā ļoti bieži bija daudz, daudz par pretīgu manai it kā ne pārāk dzīvajai un jūtīgajai iztēlei. Teksts, protams, ir ļoti spēcīgs, bet vienkārši šausminoši pretīgs.

Kas šajā romānā ir interesants (savā ziņā), ir dažādo izvirtuļu pamatojumi tam, kāpēc viņi dara tā, kā viņi dara. Proti, katram no viņiem ir savs filosofisks pamatojums tam, kāpēc stiprākais var izrīkoties ar vājāko pēc savas patikas un kāpēc žēlsirdība un līdzcietība nav nekam vajadzīgas. Protams, savā būtībā visi šie argumenti ir tīrākie sofismi ("kreisas" loģikas produkti), bet veids, kā tas tiek pasniegts, ir pietiekami pārliecinošs. Nav jau arī brīnums - tā kā de Sads līdzīgiem principiem sekoja arī savā personīgajā dzīvē, viņš šajā tēmā bija patiešām autoritāte.

Nezinu, vai par šo grāmatu var teikt "sounds horrible but its realy quite lovely", kā to teiktu Ričmonds par "Cradle of Filth", bet kaut kas šajā grāmatā patiešām ir. Protams, ja tu samierinies ar to, ka to lasīt ir pretīgi, ka tajā nekas nenotiek un ka filozofisko pasāžu ir pārāk daudz un tās ir pārāk vienveidīgas, plus tev vajag pieņemt to, ka grāmatas morāle un pamatideja (ja tādas vispār ir) ir diezgan stulbas un bezvērtīgas. Bet citādi - gandrīz ieteicama literatūra.
P.S. - Vērtējums 6.5 nepavisam neatspoguļo emocijas, ko sagādā šī grāmata, jo tādām vajadzētu atrasties ārpus skaitliskajām skalām, bet manā lapā nav nodrošināta iespēja piešķirt grāmatai vērtējumu aaaaāāāāāāīīīīīīīīīīīīīyuck!
2008-06-30
6.5
comments powered by Disqus