Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesībā es nebeidzu brīnīties, kur tādām grupām kā Uriah Heep rodas motivācija turpināt koncertēt un ierakstīt jaunus albumus? Es vēl saprotu tādus "Deep Purple" - viņiem vismaz ir garantēts, ka vienmēr atradīsies pietiekami tūkstoši cilvēku, kas gribēs simto reizi dzirdēt koncertā "Smoke on the Water", "Highway Star", "My Woman from Tokyo", "Speed King" un vēl virkni citu tās lielāko hitu. Bet "Uriah Heep"? Cik lieli gan varētu būt tie tūkstoši, kurus varētu interesēt viņi? Manuprāt, atbilde ir - pavisam nelieli. Bet droši vien naudas pietiekami daudz nav iekrāts, tāpēc arī Miks Bokss un kompānija turpina muzicēt. Patiesībā "modernie" UH diezgan lielā mērā izklausās pēc modernajiem Deep Purple (lai gan, protams, Stīvs Morss ir labāks ģitārists par Boksu), vienīgi kā jau tas ir vienmēr bijis raksturīgāks Hīpiem - viņiem ir arī diezgan izteikta liriskā puse.

Šajā ierakstā, kā jau to varētu arī gaidīt, UH sevi pasniedz kā pusmūža ne pārāk saistošus rokerus, kas nekautrējas no skaļiem un pārmērīgi uzspēlētiem piedziedājumi (kā iekš "Only the young"). Faktiski viņi šķiet ļoti veci - tādā ziņā, ka šis ieraksts ir pārsteidzoši neaktuāls - lai gan, ko citu, pie joda, no šīs grupas varētu vēl gaidīt? Turklāt tas ir bezdievīgi garš - 75 minūtes. Zinot to, ka arī 40 minūtes UH nekad nav varējuši piepildīt ar patiešām kvalitatīvu materiālu, nav brīnums, ka diži par labu CD formāts viņiem nenāk. Bet var jau vīrus arī saprast - gan jau ka viņi ir pārliecināti, ka fanus var pievilināt ar reklāmas saukli - mūsu disks skan ilgāk nekā konkurentu! Nekas, ka "Across the miles" ir salkanākās Roda Stjuarta sejas puses (tās, uz kuras pumpa) atdarinājums, bet viss ieraksta skanējums nez kāpēc liek domāt, ka tas tapis kaut kad astoņdesmito otrajā pusē. Bet tie jau ir Uriah Heep, un viņi vienmēr tādi ir bijuši un vienmēr tādi būs. Vai tālab tev viņi būtu jāmīl, tas jau ir cits jautājums.