Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc iepriekšējā vakara garās pastaigas no rīta jutāmies nedaudz apdauzīti, līdz ar to ar iziešanu sevišķi nesteidzāmies. Nikola mums bija devis vairākus ieteikums, ko mums pilsētā vēl vajadzētu apskatīties un ap deviņiem mēs sākām tos pildīt.

Vienam Nikolas ieteikumam gan mēs nesekojām, bet gan to pilnīgi atklāti pārkāpām. Proti, viņš mums pilnā nopietnībā apgalvoja, ka iegādāties sabiedriskā transporta biļetes Turīnā nav prāta darbs un ka bez biļetes varot braukt tikpat labi kā ar biļeti. Tomēr, būdami godprātīgi tūristi, mēs dienas biglietti nopirkām.

Vispirms mēs devāmies uz slaveno Valentino parku – droši vien ievērojamāko zaļo apvidu Turīnā (lai arī Pelerīnas parks ir izmēros apjomīgāks), kas ievērojams vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tur ir pils. Ok, Itālijā tas nav nekas sevišķi ievērojams, un tomēr Valentino pils ir pietiekami ievērojama, lai vismaz garāmejot to pieminētu šādā aprakstā. Otrkārt, tur ir parks – proti, daudz dažādu augu (kuri mēdz ziedēt), vismaz viena gigantiska strūklaka... Vispār tu jau droši vien zini, kā izskatās parki. Treškārt, Valentino parka teritorijā atrodas viduslaiku ciemats. Varbūt ne gluži īsts viduslaiku ciemats, bet gan viduslaiku ciemata moderns (deviņpadsimtā gadsimta vidus) atdarinājums, taču esot pabijis pāris īstos viduslaiku ciematos, es teikšu – šitais ir glītāks. Šos objektus attiecīgajā parkā tad mēs arī apstaigājām, un devāmies uz nākamo plāna punktu – Po ielas rajonu.

Atbilstoši Nikolas vārdiem, tieši Po iela ir īstais Turīnas centrs. Tā ved līdz vienam no daudzajiem tiltiem pāri Po upei, kuras otrā krastā atrodas Gran Madre di Dio baznīca, kas veidota diezgan izteikti atdarinot Romas Panteonu. Starp citu, tikai līdz ar šīs baznīcas nosaukuma “pagūglēšanu”, atklāju, ka Jēzum patiešām bija (cik nu tas vispār viss ir balstīts faktos) vecāmāte vārdā Anna. Vēl vairāk - kā liecina kāds Jēzus ģimenes ciltskoks (kura autentiskumu man, dabiski, ir slinkums pārbaudīt), viņam bija arī 4 brāļi – Džeimss, Džozess, Simons un Jūda, kā arī divas māsas (bez vārda – sievietes tolaik, šķiet, sevišķi nerespektēja un vārdus tās ieguva tikai par sevišķiem nopelniem). Teikt, ka mēs Po ielu kārtīgi izstaigājām, gan būtu pārspīlējums – pēc iepriekšējā vakara (un sliktas gulēšanas pa nakti) no rīta nebūt nejutāmies sevišķi sprigani un līdz ar to šajā dienā vairāk pārvietojāmies, izmantojot sabiedrisko transportu un nevis pašu kājas.

Tad mēs devāmies uz Antonelli meistarstiķi (Mole Antonelliana) – vienu no dīvainākajiem arhitektoniskajiem veidojumiem Turīnā. Redzējuši to bijām arī pirmās dienas vakarā, bet iekšā iegājām tikai tagad. Kas tad ir šis Mole? Vēsture tam bija apmēram sekojoša: Turīnas ebreji 19.gadsimta vidū vēlējās sev iegūt jaunu, skaistu un izmēros iespaidīgu sinagogu un noalgoja šim mērķim ievērojamo itāļu arhitektu Alessandro Antonelli. Celtniecība visai drīz tika uzsākta, taču Antonelli un ebreju starpā mīlestība šī projekta laikā neizveidojās. Proti, Antonelli bija raksturīga diezgan izteikta nosliece uz gigantismu – būvēt visu iespējami lielāku, augstāku un vienlaikus dārgāku, bet par ebreju kopienas sākotnēji noteikto finansējuma apjomu viņš sevišķi nelikās ne zinis un līdzekļus pamatīgi pārtērēja (par gandrīz trīskāršu sākotnēji noteikto līguma summu darbs ne tuvu vēl nebija pabeigts). Vienā brīdī ebrejiem tas apnika (25 gadus pēc celtniecības uzsākšanas) un viņi vienojās ar Turīnas pilsētas vadību par projekta nodošanu pilsētas rokās apmaiņā pret zemes gabalu citur Turīnā. Šādā veidā pamatīgā celtne (kas jau tobrīd bija vairāk kā simts metrus augsta) zaudēja savu sinagogas statusu un tika pabeigta kā vienkārši sabiedriska celtne par godu pirmajam apvienotās Itālijas karalim – Vittorio Emanullem Otrajam (ja kas – gandrīz katrā Itālijas pilsētā var atrast šī Vittorio Emanulles statuju un laukumu). Vēlāk tur mitinājušies dažādi muzeji un kopš 2000.gada tā ir mājvieta kino muzejam. Šajā muzejā mēs arī iegājām iekšā.

Tu teiksi – kas gan var būt kino muzejā? Veci filmu plakāti, noplukuši tērpi un tante, kas tev kaut ko nesaistošu stāsta par seniem laikiem? Nē, šķiet, ka tu jauc kino muzeju ar Eduarda Smiļģa Teātra muzeju. Šeit vispirms tu vari aplūkot darbībā visdažādākās kino priekšteču tehnikas – sākot ar primitīvām uz riņķi rotējošām bildītēm, kuru animāciju tu bērnībā apguvi ar grāmatas “No rotaļām uz zināšanām” palīdzību, beidzot ar dažādiem patiešām brīnumainiem risinājumiem, kuru darbības principi man vismaz skaidri nekļuva. Tālāk tu nonāc plašākajās muzeja telpās, kur tu vari pusguļus-pussēdus vērot fragmentus no klasiskākajiem itāļu kino šedevriem, bet vari arī apstaigāt dažādu kino žanru “altārus” - oriģināli iekārtotus nodalījumus, kas tevi ievieto konkrēta stila filmas vidē. Patiešām ļoti iespaidīgi un atmiņā paliekoši.

Taču tas vēl nav viss – līdzās citām atrakcijām kino muzejā tev ir iespēja uzbraukt augšā šīs dīvainās ēkas tornī un apskatīties uz pilsētu no augšas. Itāļu pilsētas no augšas vienmēr ir ļoti iespaidīgas, tomēr Mole Antonelliana gadījumā lielākais piedzīvojums ir tieši brauciens ar liftu. Kāpēc tā? Šis lifts, kas ir veidots vienā stiklā, slīd pa trosēm cauri tukšumam – proti, tev apkārt nav nekādu sienu, nekādas drošības ilūzijas, un izjūtas, liftam tuvojoties augstākajam punktam, ir diezgan baisas.

Līdz ar to mums atlika vēl tikai viens obligātais plāna punkts šai dienai – Turīnas pieminekļu kapi (vai arī monumentālie kapi – nezinu, kā tos pareizāk latviešu valodā dēvēt). Par kapu tūristiem mūs gan laikam nenosauksi – parasti mūs ir diezgan grūti ieinteresēt ar nodrupušiem kapakmeņiem un galvaskausiem (varbūt vienīgi lēdijas Tomasas kapu es vēl varētu apskatīt), bet vismaz vienus itāļu kapus apskatīt noteikti ir vērts, un šie varētu būt viens no labākajiem šādu kapu piemēriem. Proti, šie kapi ir tik sasodīti grezni, ka tevi pārņem ja ne gluži skaudība (apskaust cilvēku par greznu kapa pieminekli ir izteikta psihiska novirze), tad vismaz kaut kāda cita emocija. Grandiozi, epohāli, majestātiski, traģiski – šādi varētu būt labākie raksturojošie īpašības vārdi šiem kapiem. Un vienlaikus tie, protams, ir kapi, un neko diži pazaudējis es tur neesmu, tāpēc ilgi tajos neuzkavējāmies.

Lai arī vēl nepavisam nebija vēls, bet mēs uz šo brīdi jau bijām totāli izpumpējušies un nekādi dižie staigātāji nebijām, bet perspektīva līdz vienpadsmitiem gaidīt Nikolu, nebūt nebija iepriecinoša. Taču variantu mums nebija, līdz ar to aizbraucām vēlreiz uz iepriekšējā vakarā jau apmeklēto Statuto laukumu, kur kādu stundiņu pasēdējām, aizgājām uz to pašu vakardienas picēriju (starp citu, atšķirībā no pirmās reizes šoreiz neuzmanības pēc nepasūtījām sev calzone – salocītās picas), un tad – padirnējām vēl dažādās vietās ilgāku laiku.

Atstāstīt tālāko vakara gaitu man ir pat savā ziņā grūti – tā sastāvēja no tikai vienas nodarbes, proti, laika nosišanas. Taču laiks, ja tev nav nekā ko darīt, iet stipri lēnām. Mēs apsvērām domu aiziet uz kādu kinoteātri, taču tie divi, kurus atradām, izrādījās slēgti (nenoskaidrotu iemeslu dēļ), un arī šo variantu nācās atmest. Bet labākais vēl tikai sekoja – pēc Nikolas darba laika beigām, kad viņam zvanījām, lai noskaidrotu, cikos viņš būs mājās, izrādījās, ka viņa telefons ir izslēgts (darbā viņam telefonu obligāti vajag izslēgts, tas tiek ieslēgts vien pēc darba beigām). Bija jau ap pusdivpadsmitiem vakarā, mūsu visas mantas atradās viņa dzīvoklī, bet viņš bija ņēmis un pazudis. Tā nu mēs stāvējām pie viņa mājas durvīm un skaitījām minūtes. Sākotnēji šķita, ka viņš vienkārši aizkavējies darbā. Tad – ka varbūt viņam noplīsis telefons. Tad – ka viņam varbūt kaut kas nelāgs atgadījies (braukt pa tumsu ar divriteni itāļu satiksmē nav joka lieta). Visubeidzot ap pusvieniem mums tas bija totāli piegriezies un mēs aizgājām uz viesnīcu 20 metru attālumā no Nikolas mājas. Pusstundu pēc mūsu iekārtošanās numurā Nikola piezvanīja, lai paziņotu, ka viņš bija aizkavējies darbā un ka viņš tūliņ būšot klāt, taču loģiski, ka mēs šo nakti tomēr palikām viesnīcā (kā nekā, par to bija jau samaksāts). Detalizētāk par šīs situācijas emocionālo pusi šoreiz laikam gan nerakstīšu.

Attēlā: sēžam uz podiem-kino krēsliem Kino muzejā. Vienīgā bilde mūsu ceļojuma laikā, kuru neuzņēma kāds no mums diviem.