Kazhes pierakstu burtnīca

Mūsu lidmašīna no Rīgas lidostas startēja ap 11:30 un Bergamo ieradās aptuveni vienos pēc vietējā laika (pusstundu pirms papīros paredzētā ielidošanas laika). Protams, Ryanair lidmašīnā tu nejūties kā kungs un serviss ir vairāk nekā minimālistisks, bet spamošana – pamatīga, taču mēs apzināti bijām izvēlējušies šo lēto ceļošanas modeli un līdz ar to bijām gatavi pieciest šādas tādas sīkas neērtības. Pozitīvais bija tas, ka jau lidmašīnā varēja iegādāties autobusa biļetes no lidostas uz Milānas centrālo staciju (lai arī Ryanair Bergamo lidostu pozicionē bezmaz kā Milānas daļu, faktiski tā atrodas pie Bergamo pilsētas, bet no Milānas to šķir aptuveni 50 kilometru).

Jau lidostā ievērojām itāļu atšķirīgo pieeju no mūsējās (latviešu, tas ir) apavu izvēlē. Proti, neatkarīgi no laika apstākļiem gados jaunāka itāļa kājās neizbēgami ir botes (pieļaujamas ir arī kedas), bet zandaļu nēsāšana tiek uzskatīta par īstu pazemojumu. Tikām es vismaz botas karstā laikā par optimāliem apaviem neuzskatu un priekšroku dodu tieši zandalēm, kuras itāļi (cik nopratām) pielīdzina gandrīz vai ortopēdiskajiem apaviem.

Autobuss Orio lidosta – Milāna bija pēdējais mūsu ceļojuma posms, kurā dominējošās valodas bija latviešu un krievu, bet mēs paši tikām psiholoģiski nobriedām īstajam ceļojuma sākumam.

Un Milānā tas pienāca. Izkāpām no autobusa, mēģinājām kādu laiku noskaidrot savu atrašanās vietu un virzienu, kurā mums vajadzētu iet uz Duomo. Izrādījās, ka šī stacija nebija tā, no kuras es biju sagatavojis Google Maps maršrutu uz centru, bet gan atradās tālāk pilsētas nomalē, līdz ar to izlēmām doma apskatīšanu atlikt uz citu reizi un meklēt vienkārši vilcienu uz Turīnu. Faktiski laika arī mūsu rīcībā sevišķi daudz nebija, jo mums tur bija jāierodas pirms sešiem, lai mēs varētu Nikolas (Lienes itāļu drauga) dzīvoklī novietot somas pirms viņa došanos uz darbu (viņa darba grafiks ir diezgan nepatīkams, vismaz no mana skatu punkta), bet līdz Turīnai ir apmēram 140 kilometru, kam lēnajā (lētajā) reģionālajā vilcienā nepieciešamas savas divas stundas.

Pirmais, ar ko mūs pārsteidza Itālijas vilciens, bija smaka. Ēzeļa smaka. Pilnā nopietnībā – vilciena vagons smirdēja, un no šiem vārdiem es neatkāpšos. Laikam gan tur pie vainas ir kaut kāds materiāls konkrētā tipa vagonu sēdekļos, jo arī visos citos vilcienos ar šādiem sēdekļiem bija jūtams tieši tas pats aromāts, bet fakts paliek fakts – vilciens bija smirdīgs. Un nekas, ka tas brauc daudz ātrāk un klusāk nekā Latvijā. Lai arī tā, protams, ir tiesa.

Turīnā uzreiz pārgājām no dzelzceļa stacijas uz metro, kas, starp citu, ir viens no Turīnas lepnumiem. Viena no nedaudzajām pasaulē pilnīgi automatizētajām metro sistēmām (kur vilcienus vada dators un nevis cilvēks), tā tika izbūvēta uz 2006.gada Ziemas olimpiskajām spēlēm (lai arī daļa līnijas tika pabeigta jau pēc spēļu noslēguma) un apliecina to, ka 21.gadsimta sākumā Turīna ir viens no spēcīgākajiem Itālijas industriālajiem centriem.

Protams, ne jau novērtēt metro sistēmas kvalitāti mēs vēlējāmies, bet gan ātrāk tikt līdz Nikolam un atbrīvoties uz laiku no somām. Pie vajadzīgās metro stacijas mēs viņu kādu brīdi gaidījām un tad šis uz divriteņa lepni piebrauca mums klāt un rādīja ceļu uz savu mitekli.

Dzīvo viņš nelielā vienistabas dzīvoklī vienā no pilsētas relatīvi neprestižajiem rajoniem (protams, vārdam prestižs Itālijas un Latvijas apstākļos ir diezgan atšķirīgas nozīmes). Atstājām savas mantas, nedaudz aprunājāmies ar vienīgo mums kaut nedaudz pazīstamo itāli un devāmies pirmajā pilsētas apskates tūrē.

Ar autobusu aizbraucām uz pilsētas centrālo dzelzceļa staciju – Porta Nova, un no turienes sākām savu pārgājienu. Faktiski no Turīnas biju gaidījis ļoti maz – pēc atsauksmēm tā netika reklamēta kā sevišķi saistoša pilsēta, bet praksē izrādījās, ka Turīnā ir ļoti daudz ko redzēt un vienlaikus līdz ar tagadējo pietiekami labo pilsētas finansiālo stāvokli tajā ir tīrs, sakopts un līdzās citiem pozitīvajiem faktoriem – neliels daudzums tūristu.

Izstaigājām tā saukto pilsētas latīņu kvartālu, kurā atrodas karaliskā pils un vairākas mazākas nozīmes pilis (kā latvietim man Itālijā bija diezgan grūti pierast pie tā, ka katrā pilsētā piļu ir daudz, nevis viena vienīga un tā pati – drupu veidā), kā arī aizgājām uz Statuto laukumu nobildēt tā Melnā eņģeļa strūklaku. Ieēdām vakariņas kādā nelielā picērijā (pirmās picas šajā mūsu ceļojumā, cik to bija kopumā, pat saskaitīt grūti), vēl mazliet paklejojām un mūsu priekšā stājās jautājums – ko tālāk? Nikolam darbs bija līdz 22:30, vēl kāds laiciņš viņam bija nepieciešams, lai nokļūtu mājās, tā ka laika mums bija nedaudz vairāk nekā gribētos.

Izvēlētais risinājums varbūt nebija pats gudrākais – doties viņa mājas virzienā no otra pilsētas gala (kurā tajā brīdī atradāmies). Mēs, protams, ļoti labi varējām apskatīt Vittorio Emanuelles otrā bulvāri visā tā garumā, taču nogurdinoši tas bija, un sanāca, ka nedaudz vairāk kā stundu mēs straujā tempā nosoļojām faktiski bez dižas jēgas (aizbraukt ar autobusu noteikti būtu bijis prātīgāks solis). Beidzot 23:15 bijām pie Nikolas durvīm. Izrādījās, ka viņš vēl nav ieradies, un kādu brīdi nogaidījām viņa pārrašanos, bet tad tikām iekšā un varējām diezgan drīz doties pie miera.

Iepriekš mūs diezgan nopietni bija satraucis jautājums, kā gan mēs varēsim viņa dzīvoklī trijatā sagulēt – viena istaba un 38 kvadrātmetri, tas tomēr nav nekas grandiozs, taču Nikola mūsu rīcībā laipni piešķira savu lielo dīvānu, pats tikām guļot šaurākā (un īsākā) guļamajā.

Tā kā nākamajā rītā Nikolam darbs sākās ap pusseptiņiem, viņš mums bija atļāvis palikt dzīvoklī ilgāk, jo durvis jau pašas tāpat ciet verot aizslēgsies, tā ka sarunājām ar viņu tikties nākamās dienas vakarā (jo trešdien viņam bija paredzēta diezgan nereāla slodze – darbā no sešiem trīsdesmit rītā līdz desmitiem trīsdesmit vakarā).

Attēlā: mans standarta imidžs pilsētā - rokās uzticamā "Lonely Planet", padusē - minerāludens pudele, bet kaklā - fotoaparāta soma un parastā soma, kurā nepieciešamības gadījumā tiek ielikta pudele vai grāmata.