Kazhes pierakstu burtnīca

No rīta devāmies pie Nikolas, lai precīzāk noskaidrotu, kas tieši bija atgadījies iepriekšējā vakarā un izlemtu, kā pavadīt tālāko dienas daļu. Šķiet, ka ar savu ierašanos viņu pamodinājām (kas gan nav brīnums, jo sanāca, ka trešdien viņš bija nostrādājis savas 16-17 stundas), un tāpēc sākotnējais apgalvojums, kāpēc viņš bija tik ilgi palicis darbā viņam sanāca nedaudz neveikls. Proti, sakot tautas valodā – viņš bija par mums aizmirsis un neievērojis, ka ir jau tik vēls. Vēlāk gan radās skaidrojums par kaut kādiem svarīgiem klientiem, kuriem tu nevari atteikt neatkarīgi no darba laika beigām un tamlīdzīgiem sīkumiem, bet es personīgi labprātāk palieku pie sākotnējās versijas.

Šādi apstākļi, protams, nenozīmēja, ka mēs tūliņ savācām mantas un atstājām Turīnu, jo normāla latvieša dabā jau nav savas emocijas izlikt uz galda publiskai apskatei, bet gan kurnēt un gruzdēt vēl gadiem ilgi. Līdz ar to mēs kopā ar Nikolu devāmies apskatīt Olimpisko ciematu. Ja tu gadījumā nezini, kas tas ir par vēzi un ar kādu picu to ēd, tad tūliņ paskaidrošu. Proti, 2006.gadā Turīnā notika Ziemas Olimpiskās spēles un tām pilsētā tika sacelts liels daudzums visdažādāko būvju – sākot ar jauniem stadioniem un beidzot ar mājām, kurās sportisti dzīvoja, un tieši uz šo rajonu mēs arī devāmies. Dažādās optimistiskās krāsās veidotas ēkas diezgan askētiskā arhitektūrā – tā varētu raksturot šo rajonu, kurā tagad gan sportistu vietā dzīvo studenti un trūcīgie ļaudis. Tā kā otrajā kategorijā arī Itālijā, gluži kā pie mums, ietilpst arī dažādi nesimpātiski subjekti (alkoholiķus ieskaitot), tad nevajadzētu brīnīties, ka ne visiem šādi sociālie nami patīk un ka šis pilsētas rajons sevišķi prestižs nav.

Pēc ciemata un Olimpiskā loka apskates devāmies pāri tiltam (arī Olimpiskajam) uz bijušo FIAT rūpnīcu, bet tagadējo – biroju un tirdzniecības centru. Lielveikali nekad nav bijusi mana stihija, līdz ar to mani tur loģiskā kārtā interesēja vien pārtikas daļa, kurā tika nopirkts kārtējais minerālūdens. Līdzās ūdenim tika paņemti ar linguini makaroni un pesto (attiecīgo mērci iepriekš ēduši nebijām). Vilciens uz Dženovu mums bija plānots ap pulksten pieciem, līdz ar to vēl bija laiks, lai pie Nikolas pagatavotu pastu (šo darba daļu veica Nikola) un to tur arī ieēstu (te arī mēs piedalījāmies). Jāatzīst, ka pesto pie makaroniem iet patiešām labi un ka es labprāt arī Latvijā tādu lietotu, taču izskatās, ka varētu būt problēmas ar pesto iegādi (lai arī, protams, principā to var pagatavot arī mājas apstākļos).

Paēduši visai drīz devāmies uz autobusa pieturu, lai varētu nokļūt uz Dženovas vilcienu. Te, starp citu, varētu pieminēt, ka šajā dienā Turīnā braucām bez biļetēm, jo Nikola mums tādas pirkt neļāva. Un – gandrīz tikām noķerti kā bezbiļetnieki. Ja dienu iepriekš mēs visas dienas garumā gandrīz nepārtraukti braukājām ar dažādiem autobusiem un tramvajiem, ne reizes neieraugot biļešu kontroli, tad šajā dienā mēs kontroli redzējām pat vairākas reizes, taču vienreiz tā neiekāpa mūsu tramvajā, bet otro reizi mēs neiekāpām tramvajā, kurā iekāpa kontrole. Taču Nikola mums bija iegalvojis, ka no kontroles vienmēr varot aizbēgt un vispār mēs esam ārzemnieki, kuriem ir atļauts nesaprast, kā funkcionē Turīnas sabiedriskā transporta sistēma. Biļetes uz vilcienu iegādājāmies, novalidējām un nepagāja ne 30 minūtes, kad bijām jau ceļā.

Neliela atkāpe – par vilcieniem (un vispār sabiedrisko transportu) Itālijā. Biļete, ko tu iegādājies, kā likums nav uz konkrētu vilcienu (ar laiku), bet gan vienam braucienam attiecīgajā maršrutā. Proti, tu biļeti vari iegādāties kaut divas nedēļas pirms provizoriskā brauciena un stacijā to izkompostrēt (ko faktiski nozīmē validācija), un tad šī biļete būs derīga sešas stundas (tāds laiks ir vilcienu biļetēm, citos transporta veidos biļetes termiņš var būt savādāks). Sabiedriskā transporta cenas Itālijā nav nekas katastrofāls – par vilciena braucienu 100 kilometru attālumā (izmantojot reģionālo vilcienu), tu samaksāsi aptuveni 5 eiro (aptuveni divas reizes dārgāk kā Latvijā), līdzīga cena varētu būt arī autobusā, tikām pilsētās īstermiņa biļete (60-90 minūtēm) maksā ap vienu eiro (atkal – divreiz dārgāk kā pie mums, taču ar iespēju pārsēsties citā transporta līdzeklī šī laika ietvaros). Protams, tu vari maksāt arī vairāk – tajā pašā reģionālajā vilcienā ir arī pirmā klase, Intercity vilcienos cenas ir divreiz augstākas nekā reģionālajos, bet Eurostar – vēl vairāk. Attiecībā uz transporta kustības atbilstību sarakstam – tā ir ļoti mainīga, itāļi tomēr nav izslavēti kā lieliski pedanti. No sākuma stacijas vilciens parasti izbrauc laikā, bet starpstacijā gaidot vilcienu tu ļoti regulāri ievēro paziņojumu, ka tavs vilciens kavējas 10-20 minūtes, tas pats attiecas uz autobusiem. Galvenais šajā situācijā ir pārliekus neiespringt un neplānot sarežģītus maršrutus ar pārsēšanos, kur tev no viena vilciena līdz otram ir trīs minūtes laika (šādus gājienus, manuprāt, var atļauties vienīgi pie pedantiskajiem vāciešiem).

Pieņemsim, ka atkāpes laikā mēs jau bijām sasnieguši Dženovu. Šajā pilsētā mums bija paredzēts pārnakšņot pie CS biedra Alessandro, ar kuru biju jau pa dienu sazvanījies un sarunājis tikšanos astoņos vakarā pie kādas picērijas vecpilsētā. Dženova, par kuru iepriekš nebiju dzirdējis gandrīz neko, izrādījās pārsteidzoši krāšņa un skaista pilsēta ar lielisku centrālo strūklakas laukumu (kurā atradās vai nu trīs vai četras pilis), ļoti poētisku kalnainu reljefu un pretimnākošiem cilvēkiem, kas vai katrā situācijā, kad apstājāmies, lai apskatītos kartē, piedāvāja mums palīdzību (un tā nebija “puķu tirgotāju” stila pretimnākšana, bet patiešām draudzīga attieksme). Atradām picēriju, bet no Alessandro tur nebija ne miņas. Mēģināju viņam piezvanīt, bet viņš necēla klausuli. Uzreiz radās sajūta – lieliski, jau otro vakaru pēc kārtas sanāk sviests ar nakšņošanu, būs vien droši vien atkal jāiet meklēt viesnīcu. Vispirms tomēr iegājām ieēst picu, atliekot naktsmītnes jautājumu uz vēlāku laiku.

Kad bijām paēduši, vēlreiz uzzvanīju Alessandro, kurš šoreiz pacēla klausuli un bija ļoti pārsteigts, kad pavēstīju, ka mēs esam norunātajā tikšanās vietā. “But you are arriving tomorrow, on the 18th,” viņš teica. Kā izrādījas, biju CS vēstulē sajaucis mūsu ierašanās datumu (tolaik gan vēl pieļāvu domu, ka varbūt kļūdījās viņš, bet jau Rīgā pārliecinājos, ka kļūda bija manā galā), un mūsu namatēvs bija izbraucis ārpus pilsētas apciemot kaut kādus radus. Taču viņš pavēstīja, ka ap vienpadsmitiem viņš varētu būt atpakaļ pilsētā, tā ka lai mēs neuztraucamies, viņš mūs izmitināšot un viss būs kārtībā. It kā par to vienojāmies, tomēr Liene paziņoja, ka atkal gaidīt divas stundas neesot laba doma un ka mums tomēr vajadzētu atrast viesnīcu.

“Lonely Planet” mums ieteica kādu pietiekami lētu viesnīcu ne pārāk tālu no centra, un to mēs tad gājām meklēt. Tomēr Dženovā orientēties ir relatīvi sarežģīti (lai arī, protams, ne tuvu ne tik traki kā Venēcijā), jo ielas reti ir taisnas, tās ved kalnā un lejā, maina nosaukumus un pagriežas negaidītās vietās, līdz ar to vēl kādu pusstundu pēc mūsu meklējumu sākuma viesnīcā nokļuvuši nebijām. Un tad zvanīja telefons – Alessandro, kas man pateica, ka viesnīcu mēs nekādā ziņā meklēt nedrīkstot, jo pirmkārt viņš jau esot ceļā atpakaļ (citādi viņš varbūt nemaz vakarā Dženovā neatgrieztos) un otrkārt,... Īsti, kas bija tas otrkārt, es nesapratu, jo viņš runāja ļoti daudz, neskaidri un daudz smējās. Katrā ziņā izlēmām uz viesnīcu neiet, bet uzgaidīt mūsu “namatēvu” pilsētas centrālajā laukumā. Tā arī izdarījām.

Protams, otro vakaru pēc kārtas sēdēt un gaidīt bija mazliet nogurdinoši un apnicīgi, bet ar to jau varēja rēķināties. Beidzot nedaudz pāri vienpadsmitiem Alessandro parādījās. Jāatzīst, ka viņš ir diezgan īpatnējs cilvēks, par kuru es tā īsti nesapratu, vai viņš ir vienkārši dīvains vai arī attiecīgajā vakarā bija piedzēries (viņam bija izteiktas problēmas ar kustību koordināciju, taču nevar izslēgt varbūtību, ka viņš vienmēr ir tāds). Taču vienlaikus, protams, - ļoti laipns un pretimnākošs. Tiesa, šīs viņa dabas dēļ mēs vēl labu laiciņu nostāvējām vienā citā laukumā, pavisam pie viņa mājas, jo viņš vispirms pirka sev saldējumu, bet pēc tam runājās ar kaut kādiem sastaptiem paziņām, taču ap pusnakti beidzot bijām nokļuvuši viņa dzīvoklī, kas atrodas gandrīz pašā vecpilsētas centrā (iepriekš mēs ar Lieni bijām diezgan skeptiski izteikušies par iespēju, ka šāda rajona iemītnieks patiešām varētu būt CS dalībnieks). Dzīvoklis viņam bija diezgan plašs un labi iekārtots (lai arī tajā nepavisam nevaldīja kārtība). Mazliet aprunājāmies par šo un to, un gājām gulēt. Mums tika atvēlēta vieta uz dīvāna priekšistabā, kur tad mēs arī čučējām.

Attēlā: pie šīs strūklakas mēs sēdējām pusotru stundu.