Kazhes pierakstu burtnīca

No rīta Alessandro mums piedāvāja kopīgi aiziet iekost brokastīs (jo ledusskapis viņam esot tukšs), bet mēs laipni atteicāmies, jo no rītiem vispār sevišķi aktīvi ēdāji neesam. Alessandro piedāvāja arī variantu, ka viņš mums iedotu atslēgas, lai mums nevajadzētu startēt tikpat agri kā viņam (es personīgi droši vien svešiem cilvēkiem sava dzīvokļa atslēgas tomēr nedotu, bet tas ir cits jautājums), no tā mēs arī atteicāmies, jo mums vajadzēja kustēt tālāk uz La Spezia, kur mūs jau gaidīja nākamais CS dalībnieks. Tā vietā palūdzu Alessandro, lai viņš mūsu “Lonely Planet” kartē atzīmē labākās Dženovas apskates vietas, ko viņš arī izdarīja. Pateicāmies Alessandro par mūsu laipno uzņemšanu un devāmies staigāt.

Jau iepriekšējā vakarā bijām daudz ko Dženovā apskatījuši, daudz ko redzējām arī pirmo reizi (piemēram, ļoti skaisto romānisko svētā Lorenca katedrāli), bet pēc vecpilsētas devāmies uz piekrasti. Iepriekš Liene bija izteikusi savas bažas, ka mūsu naktsmītne varētu būt pārāk tuvu ostai un ka tas varētu nebūt foršs rajons, taču apskatījusi, kā izskatās Dženovas krastmala, viņa savas domas mainīja. Proti, jūras krasts šajā pilsētā ir līdzīgs kā esmu redzējis ezeru krastus Šveicē (lielākā līdzība man vismaz šeit šķita saskatāma ar Lugano) – ar vienkārši satriecoši skaistu apbūvi, jahtām un motorlaivām, plašumu un visu kas nāk komplektā.

Lai arī iepriekš nebijām to plānojuši, iegājām Dženovas Akvārijā, kas (kā nupat uzzināju) ir otrais lielākais akvārijs Eiropā. Lai arī ieejas biļete šeit ir padārga, tā noteikti ir tā vērta (starp citu, akvārijā ir pieejama arī bagāžas glabātuve, kur atstājām savas lielās mugursomas, jo staigāt pa akvāriju ar tām uz pleciem varētu sevišķi patīkami nebūt). Faktiski gandrīz viss no jūras pasaules, ko tu varētu iedomāties šādā vietā redzēt, šeit bija. Vienīgi Lienei nu jau kārtējo reizi neizdevās ieraudzīt delfīnus, kuri atradās skatītājiem neredzamā akvārija baseinā (delfīniem tur tiek dota tāda brīvības pakāpe, ka tie paši izvēlas – nākt cilvēku redzamības lokā vai nē, atšķirībā no visām citām jūras radībām, kam šādu izvēli neviens nepiedāvā).

Pēc Akvārija apskates (varētu būt, ka tur pavadījām savas divas stundas) ceļš mūs aizveda tradicionālajā virzienā – uz dzelzceļa staciju. No Dženovas līdz La Spezia nav sevišķi tālu, tāpēc jau pēc nedaudz vairāk kā stundas nonācām nākošajā mūsu maršruta pilsētā. Faktiski gan pati La Spezia mūsu apskates plānos īsti neietilpa, bet bija paredzēta kā naktsmītnes vieta, lai varētu nākamajā rītā doties apskatīt Cinque Terre ciematus.

Šeit mēs palikām pie mūsu maršruta otrā Couchsurfing dalībnieka – Mateo. Tas bija viens no tiem cilvēkiem, kura profilu man pietika ieraudzīt, lai es nešaubīgi zinātu – pie viņa es noteikti gribu palikt. Proti, Mateo ir mākslas vēsturnieks, kas iespēju robežās izmitina radošus cilvēkus, viņš nelieto alkoholu un izskatās pēc Jēzus. Vienīgi viņa paša gaidāmās aizbraukšanas dēļ mums nesanāca pie viņa palikt divas naktis, kā bija iepriekš domāts, viņš vēl mēģināja mums atrast citu naktsmītni šajā pilsētā, bet neveiksmīgi.

Atrast viņa dzīvokli mums prasīja ievērojami vairāk laika, nekā biju sākotnēji domājis, jo izrādījās, ka mēs startējām no otra pilsētas gala, nevis no tā, no kura es biju domājis, līdz ar to ilgstoši nevarēju saprast, kāpēc mana karte tik slikti atbilda reālajiem apstākļiem. Tomēr beigās dzīvokli mums atrast izdevās, un Mateo mūs uzreiz ļoti laipni tajā uzņēma (ļoti pozitīvi ir tas, ka viņš nestrādā standarta astoņu stundu darba dienu, līdz ar to pie viņa ierasties var arī agrāk par sešiem-septiņiem vakarpusē). Mēs dzīvoklī nebijām vienīgie kaučsērferi – priekšā jau bija viena sieviete no Francijas un viena no Kanādas, bet šajā dzīvoklī tā nebūt nebija problēma. Proti, sešistabu dzīvoklī atrast vietu četriem ciemiņiem nav sevišķi grūti, it īpaši, ja pats namatēvs šajā dzīvoklī nemaz nedzīvo. Jā – Mateo kaučsērferus izvieto bijušajā savu vecāku dzīvoklī (tie ir pārcēlušies dzīvot ārpus pilsētas), bet pats dzīvo daudz šaurākajā sievas dzīvoklī. Nedaudz aprunājāmies par šo un to, un tad vaicājām viņam, kur un kā mēs varētu nokļūt pludmalē. Protams, ka labākās tuvās pludmales ir Cinque Terre ciematos, taču uz turieni šajā pēcpusdienā doties vēl negribējām, tāpēc Mateo mums piedāvāja aizbraukt uz otru pusi – uz San Terenzo pludmali, ko mēs arī izdarījām.

Par šo pludmali patiesībā gan varu teikt galvenokārt sliktus vārdus. Ūdens tur bija šausmīgi netīrs, pludmale – sīka, bet cilvēku – nepieklājīgi daudz. Nopeldējāmies tur tikai ķeksīša pēc. Toties Liene tika pie citām pozitīvām emocijām – ciemata saldējuma kafejnīcā viņa nobaudīja mūsu brauciena savu iecienītāko saldējumu – ar balto šokolādi. Vispār saldējuma kafejnīcas Itālijā ir īsta pasaka – tādu garšu klāstu un tik autentiskus saldējumus pie mums tev nekur neredzēt (ja tu šeit paņem persiku saldējumu, tad tas patiešām ir persiku saldējums, nevis piena pulveris + dažādas ķimikālijas + persiku sula).

Ilgi mēs pludmalē neuzturējāmies, un tas mums radīja nopietnas problēmas. Proti, kad mēs atgriezāmies pilsētā, Mateo neatradās tajā dzīvoklī, kurā mums bija paredzēts nakšņot, kas savukārt nozīmēja mums kārtējo sēdēšanu parkā un dirnēšanu. La Spezia, protams, ir pietiekami jauka mazpilsēta, bet tajās stundās, kad ir slēgtas visas ēstuves diviem nogurušiem tūristiem nekā sevišķa, ko tajā darīt nav. Līdz ar to sēžot un gaidot viņa atgriešanos tika pieņemts lēmums atteikties no daļas no atlikušo kaučsērferu dīvānu izmantošanas – tomēr tā ir, ka tev šādā gadījumā nav iespējas dienas vidū nokļūt savas naktsmītnes vietā, lai tur uz kādu brīdi atlaistos, varbūt kaut ko iekostu un galvenais – atgūtu spēkus.

Kad Mateo atgriezās mēs viņam paskaidrojām, ka esam šausmīgi noguruši un līdz ar to neesam spējīgi doties uz bārbekjū pasākumu pie viena no viņa draugiem, uz kuru visi pilsētas CSeri bija uzaicināti. Tā vietā aprunājāmies par vēsturi, ģeogrāfiju un tamlīdzīgām tēmām un kopīgi noklausījāmies mūsu ierakstīto latviešu mūzikas disku (mūsu namatēvam vislabāk patika “Gaismas pils” kora izpildījumā). Mateo un sievietes devās uz pasākumu, bet mums tika atstātas dzīvokļa atslēgas, lai mēs varētu aiziet uz interneta kafejnīcu un kaut kur paēst vakariņas.

Interneta kafejnīcā, starp citu, izrādījās, ka mūsu lēmums atteikties no nakšņošanas Sienā (tāda doma bija radusies) un rezervēt papildu nakti viesnīcā Romā bija vairāk nekā ļoti labs – proti, atklājās, ka es Romā biju viesnīcu rezervējis nepareiziem datumiem un to citādi mēs nebūtu savlaicīgi uzzinājuši. Piezvanīju uz viesnīcu un sarunāju, ka mums notiks datumu pārcelšana (biju jau paspējis satraukties, ka nāksies maksāt par vienu nakti, ko tajā pilsētā nemaz nenakšņosim), un vismaz šī problēma tika atrisināta. Ieēdām kādā stipri aizdomīgā picērijā (kur man neizdevās dabūt pasūtīto lazanju, kas izrādījās nepieejama) un gājām gulēt. Kaut kad naktī mūs pamodināja Mateo un francūzietes, jo izrādījās, ka biju nepareizā veidā aizslēdzis durvis un viņš nebija varējis tās atslēgt, labi, ka Lienei tur bija trausls miegs.