Kazhes pierakstu burtnīca

No rīta piecēlāmies diezgan agri, jo šai dienai mums bija paredzēts pietiekoši intensīvs grafiks. Laspecijas dzelzceļa stacijā iegādājāmies dienas biļetes pastaigām pa Činke terri un vilcieniem uz to/starp ciematiem. Kāpēc mums bija nepieciešamas biļetes? Šie pieci ciemati, kas ar savu izvietojumu klintīs, dabu un arhitektūru ir brīnumaini arī Itālijas kontekstā, ir padarīti par aizsargājamu dabas parku, lai tie tūrisma un pārbūvju ietekmē nezaudētu ne gramu sava šarma. Līdz ar to uz ciematiem nav iespējams aizbraukt ar mašīnu (kas mūs gan šajā gadījumā neuztrauca), bet starp ciematiem tu vari pārvietoties vai nu ar kājām vai ar vilcienu, turklāt pirmajam gadījumam tev tāpat ir jāiegādājas īpaša “pastaigu” biļete.

Ja tev radusies sajūta, ka šis pasākums ir viena vienīga naudas kāšana no nabaga cilvēkiem, šis ir ļoti nepareizs iespaids. Proti, pat būdams tāds skops žīds kāds es esmu, es apzinos, ka Cinque Terre ir kaut kas tik unikāls, ka tur pārmērīgus barus cilvēku labāk būtu klāt gan nelaist un ir tikai viens labs līdzeklis kā viņus atturēt – finansiālais. Turklāt tur patiešām tu redzēsi ne mazāk kā kādā no spožākajām Itālijas mākslas galerijām, jo Cinque Terre piedāvā mākslu, ko cilvēks ir radījis līdzās ar dabu un kaut ko tādu, ko citur tev būs ļoti grūti ieraudzīt.

Kā jau iepriekš minēju, Cinque Terri veido pieci ciemati. Uzskaitīšu arī to nosaukumus: Riomaggiore, Manarola, Corniglia, Vernazza un Monterosso al Mare. No pirmā līdz trešajam aizgājām ar kājām, ceturtajā nebijām, uz piekto pārbraucām ar vilcienu. Droši vien ievērojamākie ir pirmais un pēdējais ciemati – Riomaggiore tālab, ka tā ir visizteiktāk izvietota klintī, bet Monterosso – tāpēc ka tur ir vislabākā pludmale (vienīgā smilšu pludmale šajos ciematos). Es neesmu pietiekami tēlainajos jautājumos spēcīgs, lai varētu izteikt vārdos visas emocijas, ko izraisa Cinque Terre apmeklējums, līdz ar to vienīgais ekvivalents, ko varu ieteikt, lai to saprastu ir – aizbraukt uz Cinque Terre pašam. Tikām kas attiecas uz turienes pludmali – es nopeldējos jūrā divas reizes. Pirmo no tām – vienā no klinšainajām pludmalēm, kas mūsu acīm raugoties nemaz nav pludmale, otro – Monterosso (tajā nopeldējās arī Lienča, kurai akmeņos bija bail). Ūdens šeit bija tīrs un patīkams, lai arī cilvēku, protams, bija vairāk nekā gribētos man.

Sevišķi ilgi uzkavēties šeit nevarējām, jo mums šīs dienas plāni bija diezgan nopietni – vēl vajadzēja iebraukt Pizā, bet pēc tam – Florencē, kur mums bija rezervētas divas naktis kādā “Bed and Breakfast” iestādē. Izteikuši vēlreiz pateicību Mateo par laipno uzņemšanu La Spezia, savācām savas somas un devāmies uz staciju.

Atbilstoši vilcienu grafikam, mūsu rīcībā Pizā bija aptuveni 80 minūtes, ar ko vajadzēja pietikt, lai izskrietu cauri pilsētai, apskatītu slaveno torni un atgrieztos atpakaļ stacijā. Sākotnēji mēs piesitāmies līdzi kādai grupiņai vācu backpackeru, bet kad tie apstājās, lai apskatītos kaut kādas iestādes ēdienkarti, mēs tālāk straujā gaitā soļojām divatā. Par unikāli skaistu pilsētu Pizu nenosauksi, un ne jau visu pilsētu šeit cilvēki parasti dodas apbrīnot, bet gan tikai to pašu vienu konkrēto laukumu, kurā atrodas visi trīs ievērojamākie pilsētas arhitektūras šedevri.

Par Pizas torni neko varētu arī neteikt – tas izskatās tieši tā kā visos tūkstošos fotogrāfiju, ko tu esi redzējis, tur ir tieši tik daudz tūristu, cik varētu gaidīt un arī tik daudz visādu suvenīru tirgotāju, cik tur ir vietas. Patiesībā savā ziņā torņa slava man pat šķiet nedaudz pārspīlēta – vismaz mūsu ceļojuma laikā šis nebūt vienīgais redzētais šķībais tornis (šķiet, ka itāļu arhitektiem un celtniekiem vertikālas ēkas bieži sagādā problēmas). Nē, tas ir skaists un iespaidīgs, un patiešām ļoti šķībs, bet interesanti, vai ja tas būtu speciāli celts tik šķībs, vai tad to arī uzskatītu par tādu brīnumu, par kādu to uzskata tagad?

Apskatījuši torni, novērtējām, vai nebūtu kādu iespēju atpakaļ līdz stacijai tikt ar sabiedrisko transportu, bet tādas neatraduši, soļojām vien atkal pašu spēkiem. Atkal vilciens un vēl pāris stundas līdz sasniedzām Florenci.

Tā kā mūsu B&B iestādē bija noteikts, ka viesu ierašanās laiks ilgst līdz astoņiem, bet vilciens no Pizas kavējās (20-30 minūšu kavējums vilcienam ir pilnīgi normāla parādība), piezvanīju un sarunāju, ka uz mūsu ierašanos tur kāds parādīsies. Iebraucām Florencē un sākām meklēt, kā mums nokļūt viesnīcā. Kaut kādi angļu valodā nerunājoši vietējie man iegalvoja, ka mums vajagot 1. numura autobusu, taču ilgstoši nevarējām atrast tā pieturu, bet vēl mirkli vēlāk sazvanījos atkal ar B&B, lai uzzinātu, ka 1. autobuss mums nemaz nederot, bet mums vajag septīto. Autobusu atradām, bet parādījās nākamā problēma – biļešu iegāde. Visas tuvējās tabakas bodes un kioski bija jau ciet (pāri astoņiem vakarā), bet no vadītāja kaut ko pirkt ir padārgi. Aprunājāmies ar diviem tūristiem no Nīderlandes, kas mums ieteica sevišķi neiespringt par biļetēm, jo kontrolieriem darba laiks jau tāpat noteikti esot beidzies, tad nu biļetes nenopirkām un līdz ceļamērķim tāpat nokļuvām veiksmīgi.

Mūsu gultu un brokastu iestāde izrādījās diezgan savdabīga, lai neteiktu vairāk. Jau ārdurvis ar šausminošu rokturi lika sagatavoties kaut kam nopietnam, nemaz nerunājot par tanti, kas mūs pie šīm durvīm sagaidīja. Cik sapratu, tā bija B&B īpašnieka sieva, kas vizuāli gan vairāk līdzinājās raganai no kādas lētas šausmu filmas (dārgās viņas parasti ir mazāk karikatūriskas), kuras dekorējumā ietilpa pāris pamatīga izmēra pumpas uz sejas, briesmīgi zobi un stipri nesavaldīta frizūra. Arī mūsu numurs (bez vannas istabas) bija ĻOTI savdabīgs. Vismaz nekad iepriekš es nebiju nakšņojis telpā ar piecus metrus augstiem griestiem, kaut kādu stilizētu slotu kaktā un vēl vairākām citām ekstrām. Nē, gluži pārbijies es nebiju (Liene varbūt arī bija), bet vide patiešām nebija no tām pierastākajām. Taču gulēt tur varēja, un tas mums arī bija galvenais.