Kazhes pierakstu burtnīca

Aizbraukt uz Romu un neiegriezties Vatikānā, tas droši vien nebūtu jēdzīgs plāns. Tā kā biju noskaidrojis, ka Svētā Pētera katedrālē stingri aizliegts ieiet vīriešiem īsbiksēs un sievietēm īsos svārkos vai arī atkailinātiem pleciem, tad uz Vatikānu izlēmām doties iespējami agri no rīta. Kāpēc agri? Tāpēc ka šajā laikā ir vēl relatīvi vēss un pārmērīgā apģērbā tu vēl nesvīsti kā cūka. Tā kā mums abiem bija līdzi pa pārim garo bikšu, ar to vismaz viss bija kārtībā un mēs varējām mierīgu sirdi doties aplūkot pasaulē mazāko valsti.

Vatikāns, patiesību sakot, nav sevišķi interesanta valsts un ja vien tu neplāno apskatīt Vatikāna muzejus, tad tajā ir diezgan maz iespēju pavadīt daudz laika. Protams, patiesībā Vatikāna muzeji ir interesantākais, ko šī valsts var piedāvāt, it īpaši ņemot vērā, ka tajos ietilpst Siksta kapela, taču es biju gatavs samierināties ar tās neredzēšanu. Iespēja gandrīz visu dienu nonīkt muzejā (jā, muzejs man diezgan bieži asociējas ar nīkšanu), turklāt vēl neadekvāti liela tūristu bara kompānijā, turklāt vēl par to maksājot diezgan lielu naudas summu, nepavisam neasociējas man ar ideālu atvaļinājuma pavadīšanu.

Tātad, mēs devāmies tikai uz centrālo Vatikāna laukumu (šķiet, ka šāda izmēra valstī daudz laukumu būt nevarētu) un uz katedrāli. Laukums kā jau filmās to parasti rāda – bezdievīgi liels un patiesībā – ne pārāk skaists. Lai nu ko Romas katoļu baznīcai nevar pārmest, tad tā ir ķēpāšanās ar sīkumiem. Ja jau veidot laukumu, kurā pāvests uzrunā ticīgos, tad tādu – lai maz neliktos. Patiesībā Vatikāns ir diezgan labs koncentrāts tam, ar ko varu pamatot savu ne pārāk lielo sajūsmu par Romu. Proti – uzsvars šeit visur ir uz izmēriem. Te viss ir vislielākais, vissmagākais un iespaidīgākais un tādiem jēdzieniem kā smalks un trausls Romā nav vietas. Starp citu – līdzīgi kā tas bija raksturīgi arī Senās Romas civilizācijai. Kamēr grieķi visur meklēja un izkopa skaistumu, romieši tiecās pēc precizitātes un izmēriem.

Iekļūšana Svētā Pētera katedrālē bija diezgan ķēpīgs un ilgs process – rinda gan vēl nebija šausmīga, taču iešana cauri metāla detektoriem un atkārtotām kontrolēm prasīja zināmu laiku. Guvām apliecinājumu arī tam, ka nepiedienīgā apģērbā cilvēkus katedrālē patiešām iekšā nelaiž (lai arī prasības pret vīriešu bikšu garumu izrādījās relatīvi zemas, tā ka garākajos no saviem šortiem es droši vien būtu mierīgi ticis ielaists). Lonely Planet raksta, ka Svētā Pētera katedrālē aizgrābts jūtoties ne tikai ticīgais, bet arī kurš katrs parasts cilvēks. Par to, ka tā būtu gluži tiesa, es neesmu pārliecināts. Jā – ļoti iespaidīgi un grezni, bet nekādu spēcīgu atmosfēru šeit nejutu, pārāk tūristiska man šķita šī katedrāle.

Kad bijām apskatījuši vietu, kur kristieši dodas mūsdienās, devāmies uz vietu, kur viņi devās Romas laikos. Proti – Kolizeju. Tur gan viņiem laikam biežāk nācās uzstāties kā pasākuma galvenajiem varoņiem aizraujošajās spēka pārbaudēs – izsalkuši lauvas pret dažiem nīkulīgiem reliģiskiem cilvēkiem. Kolizejs gan ir patiešām iespaidīgs, un tur pat mans cinisms nedaudz piebremzē. Protams, ar saprātu es spēju novērtēt, ka tas ir tikai romiešu sporta stadions un ka pēc idejas tas ir viņu ekvivalents, teiksim, Milānas San Siro stadionam, bet tā izmēri liedz man būt pašpārliecinātam. Blakus Kolizejam atrodas Konstantīna arka – viena no neskaitāmajām Romas triumfa arkām, lai gan šī esot lielākā no visām. Kolizejā iekšā bijām domājušie ieiet, taču šausmīgās rindas un tveicē stāvošie cilvēki mūs atbiedēja, tāpēc devāmies nedaudz pastaigāties gar romiešu forumiem.

Forumos arī iekšā negājām, bet tos apskatījām no malas – un kāpēc gan vajadzētu visam iet cauri pa iekšpusi? Drupas tomēr paliek drupas, vai tās būtu romiešu vai padomju. Kādreiz tas viss droši vien izskatījās skaisti, romiešu civilizācija bija spēcīga un grandioza, bet dažas apdrupušas kolonnas ir un paliek tikai dažas apdrupušas kolonnas, vai tu saliecies vai izstiepies. Nē, es neesmu viens no tiem trakajiem amerikāņu tūristiem, kas brīnās, kāpēc visas romiešu ēkas netiek atjaunotas (vai tiešām viņiem tam pietrūkst naudas?), bet es arī neesmu drupu apjūsmotājs. Tikai tas fakts, ka tās ir ļoti senas, tās nedara par kaut ko satriecošu (vismaz ne manās acīs).

Aizgājām līdz Venēcijas laukumam, kura centrā atrodas kārtējais Vittorio Emanuellem II veltītais objekts – milzīga marmora ēka, ko paši romieši mēdzot saukt par rakstāmmašīnu (jā, zināma formu līdzība šeit pastāv) un kritizēt kā bezgaumības paraugu, bet – un varat mani par to sist krustā, ja jums tā tīk – tieši šāda stila arhitektūra arī visos citos laikos ir bijusi Romai raksturīga. Un – vēl pielejot nedaudz benzīna ugunī – šajā ziņā tā lielā mērā līdzinās Berlīnei. Es esmu ļauns, vai ne?

Pēc kārtējās pasēdēšanas viesnīcā un interesanta novērojuma ar recepcijas džeku devāmies apskatīt Panteonu. Tu vaicāsi – kāda novērojuma. Ja jau vēlies zināt, tad varbūt arī pastāstīšu, bet nē – jāsaglabā arī kāds noslēpums. Tātad – Panteons. No visām romiešu celtajām ēkām šī ir saglabājusies vislabāk, proti, gandrīz ideāli. Kāpēc tā? Tāpēc ka mūsu mazie brāļi katoļi to savulaik pārvērta par kristīgo baznīcu. Nekas, ka panteona nosaukums faktiski atšifrējas kā “visiem dieviem” un ka kristieši daudzdievību uzskata par vienu no labākajiem iemesliem kāpēc kādu nomētāt ar akmeņiem, piesist krustā vai izbarot lauvām. Labi, es zinu, ka kristieši tā nedarītu – viņi nekad neticīgos neizbaro lauvām, jo Jēzus teica – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Tāpēc kristietis tevi varbūt varētu ievietot kādā dzelzs jaunavā, iedot uzmērīt kādu spāņu zābaku, sadedzināt dzīvu, noslīcināt vai sadalīt četros gabalos, bet nekad – izbarot lauvām.

Protams, esmu nedaudz novērsies no tēmas. Panteons ir ievērojams ne tikai ar to, ka tas ir baznīca, bet vairāk ar to, ka tā jumtā ir apzināti izveidots caurums. Tāds milzīgs apaļš caurums, pa kuru iekļūst iekšā lietus. Tu saprātīgi vaicāsi – vai tie romieši bija debili, ka viņi baznīcā ļāva līt lietum? Bet patiesībā viņi nemaz nebija tik lētticīgi, kā tu varētu padomāt, ja uztvertu “Life of Brian” par dokumentālu filmu. Vienkārši Panteona grīdā ir speciāli izveidoti sīki caurumi, pa kuru ūdens notek lejā, taču šis lielais caurums ļauj tajā iekļūt gaismai, padarot šo ēku daudz gaišāku kā tas varētu būt bijis ar citām attiecīgā laikmeta ēkām. Atkal jau varu apbrīnot romiešu plānošanas un arhitektēšanas spējas, lai arī nekas unikāli skaists šajā veidojumā patiesībā nemaz nav.

Pēc Panteona apskates aizgājām paēst un tad aizgājām līdz Tibrai (tā sauc Romas upi) un Handriāna mauzolejam (ja tev patīk labāk – svētā Andželo cietoksnim). Tas ir viens no iespaidīgākajiem Romas cietokšņiem, kurā savulaik no saviem nedraugiem slēpušies arī Romas pāvesti. Tā plusu vidū ir tas, ka tas ir ļoti labi saglabājies, mīnusu – ka tas kopumā nav diži skaists. Labs toties ir Sv. Andželo tilts, kas ved uz šo cietoksni – izrotāts ar statujām un ļoti dekoratīvs (lai arī Kārļa tilts Prāgā, manuprāt, tāpat ir glītāks). Vēl apskatījām Navonas laukumu ar tā trīs strūklakām. Jāatzīst, ka Romas strūklakas man kopumā patīk labāk kā Romas arhitektūra. Tās gan arī lielākoties ir gigantiskas, bet tur vismaz tek ūdens. Proti, kaut kāda iemesla dēļ tās man šķiet mazāk augstprātīgas.

Attēlā: Liene ēd lazanju