Itālijas ceļojuma 9. diena: Červeteri un kā mira etruski

2008-08-08

Šajā dienā atbilstoši plāniem izlēmām aizbraukt prom no Romas, lai atpūstos no tās burzmas un trokšņa un apskatītu Červeteri lielisko etrusku kapeņu pilsētu.

No rīta izlēmām mēģināt tomēr iekļūt iekšā Kolizejā, tālab izbraucām agri. Izrādījās gan, ka arī no rīta 30 minūtes pirms Kolizeja darba sākuma rinda ir jau vairākus simtus metru gara, tāpēc nospļāvāmies un no šīs atrakcijas atteicāmies. Tad jau drīzāk nožēloju, ka mēs neaizbraucām uz otru no rīta paredzēto apskates vietu – Via Appia un kādām no slavenajām Romas katakombām. Iespējams, ka tas nebija pareizi darīts, bet to zinu droši, ka ja Romā nokļūsim vēlreiz, tad gan uz katakombām būs jāaiziet.

Tā kā Červeteri neatrodas gluži Romā, mums bija nepieciešams atrast pareizo piepilsētas autobusu. Atbilstoši LP norādījumiem (ar LP es parasti apzīmēju “Lonely Planet”, nevis “Lielius Pimpius” - tas informācijai), autobusiem vajadzēja pieturēt gandrīz precīzi pie vienas no metro stacijām (Cornelia, ja nemaldos, bija tās nosaukums). Taču pieturā, kurā apsēdāmies, no “Cotral” autobusiem (tā attiecīgie busi saucas) nebija ne miņas. Pēc kāda laiciņa gan autobusu pieturu atradām un veiksmīgi tikām mums vajadzīgajā autobusā.

Līdz Červeteri bija apmēram stunda līdz deviņdesmit minūtes ko braukt. Atbilstoši grāmatai, tajā vajadzēja būt norādēm, kā ar kājām aiziet līdz kapu pilsētai. Nokļuvuši šajā mazpilsētā, izkāpām (kā izrādījās) vienu pieturu par ātru, bet vecpilsētu atradām bez sevišķām problēmām. Par sevišķi skaistu vai atmiņā paliekošu pilsētu es Červeteri nenosauktu – tās vecpilsēta ir vienkārši miniatūra un ne pārāk koša, bet tās galvenā atrakcija ir etrusku muzejs. Ja mēs nezinātu, ka šādos muzejos parasti ir iespējams apskatīt vien tādas satraucošas lietas kā vāzu fragmenti, darba rīku fragmenti un gūžas kauli, tad varbūt mēs arī būtu šajā muzejā iegājuši. Bet mēs tur neiegājām.

Tā vietā aizgājām uz kapenēm, uz kurām veda diezgan biedējoša aleja. Atmosfēras ziņā šī kapu pilsēta, protams, ir ļoti spēcīga – tādi pauguriņi, kuros alu veidā izveidotas kapavietas, no kurām daļa ir arī izgreznota ar sienu zīmējumiem (tā kā mēs nevienās kapenēs iekšā nelīdām, pašu acīm to neredzējām). Taču noticēt grāmatas aprakstam, ka šajā vietā angļu rakstnieks D.H.Lourenss esot guvis mierinājumu, domājot par savu tuvo galu no tuberkulozes, ka etruski nāvi ir uzskatījuši par pietiekami vieglu un jautru padarīšanu, mums vismaz bija pagrūti. Kapu pilsēta ir un paliek kapu pilsēta arī tad, ja tu tur neizvieto milzīgas līkās ar izkapti skulptūras.

Īsti nezinu, vai tas no mūsu puses bija gudri darīts – braukt uz Červeteri. Iespējams, ka Ostijā pie jūras būtu labāk. Bet no otras puses tur esot neciešami daudz cilvēku, tā ka grūti novērtēt mūsu lēmuma pareizumu vai kļūdainību. Taču par vienu lēmumu gan zinu, ka tas bija nepareizs – mēs iedomājāmies, ka varētu ar kājām aiziet līdz jūrai. Pakalnā netālu no etrusku kapenēm mēs varējām jūru tālumā saskatīt. Kļūdaini pieņēmu, ka līdz tai varētu būt kādi divi kilometri – jeb divdesmit minūtes ar kājām. Tā kā pēc 50 minūtēm no jūras vēl nebija ne smakas, bet mēs bijām pilnīgi nelietderīgi izstaigājušies pa ne pašu poētiskāko Itālijas pilsētu, nācās vien griezties atpakaļ un tikpat ilgu ceļu mērot līdz pilsētas centram. Īsi sakot – ļoti muļķīgs laika pavadīšanas veids.

Autobusu uz Romu arī nācās gaidīt ilgi, bet beidzot tas atnāca un savā ziņā atgriešanās lielpilsētā bija atvieglojums. Vismaz tādā ziņā, ka tur visur varēja aizbraukt ar sabiedrisko transportu, nevis stundu vazāties apkārt, meklējot vienīgo derīgo autobusa pieturu.

Atgriezušies Romā, devāmies ieēst pusdienas/vakariņas un drošības labad devāmies uz to pašu vietu, kur iepriekšējā vakarā. Savā ziņā tas nebija gudri darīts, jo šoreiz mums tur pievērsa minimālu uzmanību un Lienei aizmirsa atnest pasūtītos makaronus, kā rezultātā es savu picu biju jau sen apēdis, kad Liene noskaidroja, ka viesmīle esot padomājusi, ka viņa pasūtot kolu un vēl vienu kolu (no otrās kolas gan mēs atteicāmies). Pie reizes apskatījām Elefantino skulptūru, kura atbilstoši ceļvedim esot ļoti jauka un mīlīga (to veidojis Mikelandželo), bet šis zilonis ir jauks un mīlīgs tikai pēc Romas standartiem – proti, tas nav desmit reizes lielāks par īstu ziloni. Lai būtu vēl nedaudz bagātinājuši savu ieskatu Romā, aizdevāmies līdz vecākajai darbībā esošajam pilsētas tiltam - Pons Fabricius (celts vēl pirms Kristus laikos), kas ved uz Tibras salu. Šo salu bijām arī domājuši apmeklēt, bet tā kā nedaudz līņāja un tā vispār neizskatījās pārmērīgi saistoša, izlēmām to apskatīt vien no krasta, kā arī izdarījām. Tad bija vakars, un mēs devāmies atpakaļ uz viesnīcu.