Kazhes pierakstu burtnīca

"Āķis 22" ir grāmata, par kuru es brīnos, kā es spēju nodzīvot līdz gandrīz 25 gadu vecumam, to neizlasījis. Šis ir romāns par Otro Pasaules karu, kuru neuzrakstīja Kurts Vonneguts, bet būtu varējis uzrakstīt. Tas nu ir fakts, ka Hellera maniere ir ļoti līdzīga Vonnegūtam, lai arī precīzāk to varētu raksturot kā Vonnegūta un Jaroslava Hašeka krustojumu, jo šis tas šveikisks šajā romānā arī ir acīmredzami jūtams. Starp citu, Hellers tikpat labi varētu būt arī čehu uzvārds (lai arī zinu, ka viņš bija Amerikas ebrejs). Starp citu, no Hellera noteikti ietekmējās arī "M*A*S*H" veidotāji.

Romāns ir hronoloģisks nesaistīti izveidots stāstījums par veselas grupas amerikāņu lidotāju (un armijnieku) dalību Otrā pasaules kara misijās Itālijā. Tā galvenais varonis ir kāds vīrs vārdā Joserians, kurš ir pārliecināts, ka visi viņu vēlas nogalināt (kas karā nav nekāds brīnums) un kura vienīgais mērķis ir tikt no kara prom dzīvam un lai izvairītos no nāves viņš pielieto visdažādākās metodes, lai arī galveno mērķi viņš tā arī nesasniedz - mājās viņš netiek. Problēma ir tajā, ka pastāv tikai viens vienīgs āķis, proti, āķis 22. Šim āķim ir dažādas interpretācijas, no kurām klasiskākā laikam gan attiecas uz ārprātīgo atbrīvošanas no lidošanas kara misijās. Proti, doma ir tāda, ka vājprātīgs cilvēks nedrīkst lidot misijās, taču lai šāds ārprātīgais tur nelidotu, viņam pašam ir jāiesniedz iesniegums, ka viņš nevēlas lidot, taču līdz ar šo iesniegumu viņš apliecina, ka nav traks (jo tikai vesels cilvēks var nevēlēties lidot), līdz ar to iespējas atbrīvoties no lidošanas nav. Pastāv vēl virkne citu dažādu pielietojumu šim āķim, kura pamatfunkcija ir tevi piečakarēt.

Līdzās Joseriānam romānā ir vēl daudz citu (reizēm epizodisku) kolorītu personāžu. Izcelšu Joseriāna draugu Danbāru, kurš tik ļoti vēlas paildzināt savu dzīvi, ka aizvada to iespējami garlaicīgākās nodarbēs, lai laiks ietu lēnāk - piemēram, bezmērķīgi skatoties griestos. Majors Majors Majors Majors (tā viņu cauc un viņš ir majors pēc dienesta pakāpes) ir noteicis, ka viņa kabinetā nekad neviens nedrīkst ienākt laikā, kad viņš tajā atrodas (lai nevajadzētu nekad ne ar vienu sarunāties), leitnants Šaiskopfs, kuram ir slimīga nosliece vadīt parādes, un vēl daudzi citi. Ā, gandrīz aizmirsu vienu no spilgtākajiem romāna varoņiem - Mailo, kas pēc statusa ir ēdnīcas pārzinis, bet faktiski ir izveidojis vienpersonisku sindikātu, kas visā viduseiropā (un ne tikai tajā) nodarbojas ar visdažādākajām mahinācijām ar pārtikas produktiem (Mailo biznesa teorijas ir atsevišķa apraksta vērtas un viņš vienkārši lieliski atspoguļo iedzīvošanos uz kara rēķina). Šis varētu būt viens no labākajiem satīriskajiem romāniem, ko man ir nācies lasīt un es smējos vienos smieklos to lasot (lai arī vienlaikus tas, protams, ir stipri nopietns). Absolūta klasika!